Skip to main content

Ar ko es strādāju?

"Es strādāju ar cēloņu un seku sakarībām trīs līmeņos: apziņā, emocijās un ķermenī."

Ķermenis

No saspringuma līdz brīvībai! Sāpes, hronisks nogurums un simptomi nav nejaušība. Tavs ķermenis ir kā "atmiņas karte", kas glabā nepabeigtus konfliktus. Mēs nevis vienkārši noņemam simptomus, bet atslēdzam bioloģisko programmu, kas tos rada. Rezultāts ir fizisks atvieglojums, ko Tu sajūti jau seansa laikā.

Emocijas

Iestrēgušo sajūtu izlāde! Aiz katra simptoma slēpjas emocija, kurai savulaik nav bijis vietas vai spēka izpausties. Mēs tās nevis "pārrunājam", bet atrodam to sakni un drošā veidā izvadām ārā no Tavas sistēmas. Atbrīvojot vietu, kas bija aizņemta ar bailēm, kaunu, vainu vai aizvainojumu, Tu atgūsti savu iekšējo mieru un pašcieņu.

Apziņa

No automātiskiem modeļiem līdz izvēlei! Kad Tu ieraugi patieso cēloņsakarību, vecās bērnības vai dzimtas "programmas" pārstāj Tevi vadīt. Apziņa ir rīks, kas ļauj iziet no upura lomas un kļūt par savas dzīves saimnieku. Tu vairs nereaģē pēc inerces – Tev parādās brīvība izvēlēties savu ceļu, attiecības un pašsajūtu.

SIMPTOMI

Psihotrauma: kas tā ir un kā tā ietekmē cilvēku?

Psihotrauma ir dziļš emocionāls ievainojums, kas rodas, kad cilvēks piedzīvo stipru stresu, šoku vai emocionālu sāpi, kuru viņš nespēj tajā brīdī pilnībā apstrādāt.

Pēc Jaunās Ģermāņu medicīnas (GNM) jeb Dr. Hammera definīcijas ir jāsakrīt trim lietām, lai veidotos  bioloģiskais konflikts. Lai notikums kļūtu par psihotraumu, kas "iesēžas" ķermenī kā slimība vai simptoms ( sprandas sāpes vai astmas izpausme), jāizpildās 3 kritērijiem vienlaicīgi:

Dramatisks (Šoks): Tas ir emocionāli smagi, Tu jūti, ka tas ir kaut kas "pāri spēkiem", es to nevaru panest.

Negaidīts (Pēkšņi): Tu tam nebiji gatava, tas Tevi pārsteidza nesagatavotu (piem. pēkšņa tuvinieka aiziešana, nelaimes gadijums)

IZOLĀCIJA (Nav kam pastāstīt / Sajūta, ka esi viena/s): Tu jūties tajā brīdī vientuļa/š, Tev šķiet, ka neviens Tevi nesaprot vai Tu nevari nevienam atklāt savas patiesās jūtas. Negribi vai ir neērti kādam to stāstīt. Tu to "pārdzīvo sevī".

Psihotraumu var gūt ieņemšanas brīdī, dzimšanas laikā, arī mātes grūtniecības laikā, ja apstākļi vai situācijas viņai šķiet nelabvēlīgas vai apdraudošas. Bērns līdz aptuveni 7 gadu vecumam ir mātes emocionālais spogulis. Dziedinot sevi, mēs automātiski izdziedinam savus bērnus. Psihotrauma var atstāt ilgstošas sekas, radot mūsu smadzenēs tādu kā gļuku, caur kura prizmu mēs pēc tam redzam savu pasauli. Labā ziņa ir tāda, ka mūsu laikos ir instrumenti, ar kuru palīdzību un ietekmi mēs varam cilvēku atbrīvot no šīs traumas.

Kā psihotrauma izpaužas?

Emocionālie simptomi:

Trauksme, panikas lēkmes

Nomāktība, depresija

Dusmas, agresija vai aizvainojums

Vainas sajūta un kauns

Tukšuma sajūta, atsvešinātība no citiem


Fiziskie simptomi:

Bezmiegs, murgi, nezināmas izcelsmes trauksme

Agrās pamošanās pēc 4/5 rītā un nespēšana vairs iemigt

Hronisks nogurums

Galvassāpes, migrēnas

Muskuļu sasprindzinājums, sāpes ķermenī

Sajūta, ka uz pleciem uzkrauta smaga nasta

Kuņģa-zarnu trakta problēmas


Uzvedības izmaiņas:

Sociālā izolācija, nevēlēšanās kontaktēties ar cilvēkiem

Paškaitējoša uzvedība (pārēšanās, alkohols, atkarības)

Grūtības uzticēties cilvēkiem

Bēgšana no konfliktsituācijām vai, tieši otrādi, pastāvīga cīņa un spriedze

Pie vainas mēdz būt arī cilvēka paša iekšējie konflikti, kad viena cilvēka puse grib vienu, bet otra to noliedz. Cilvēks nonāk ar sevi neapzinātā konfliktā, pretrunās. Pie nopietnām psihotraumām var pieskaitīt, nespēju nokārtot kredītsaistības, bankrotu vai īpašuma atņemšanu, ziņu par smagu slimību, avārijas, negadījumus. Arī sievietes emocionālais stāvoklis grūtniecības laikā tieši ietekmē bērnu un tā psihi. Ja šajā periodā tiek piedzīvots šoks – tuvinieka nāve, partnera aiziešana, karš, bailes par bērna veselību –, bērns to sajūt. Arī šaubas, nepieņemšana vai iekšējs konflikts par grūtniecību (nevēlēts bērns, nedrošas attiecības, bailes no aborta) var atstāt nospiedumu.

Ja māte jūt dusmas, kaunu vai vilšanos (piemēram, par bērna dzimumu vai dzīves izmaiņām), bērns šo emocionālo fonu uztver jau pirms dzimšanas.

Papildu ietekmi rada smagas dzemdības, ķeizargrieziens, priekšlaicīga dzimšana, atrautība no mātes vai veselības problēmas pēc piedzimšanas.

Tas viss var kļūt par pamatu bērna vēlākām uzvedības, emociju un rakstura īpatnībām.

Jo ilgāk nevar rast risinājumu situācijai, jo stiprāk šī trauma ietekmēs veselību un psihi. Tāpēc psihosomatalogam ir jābūt kā labam izmeklētājam, lai pamanītu katru sīkumu, kas pašam cilvēkam var likties mazsvarīgs. Psihotrauma nav vājuma pazīme – tā ir dabiska reakcija uz spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu!


Biežākie iekšējie konflikti, kas ietekmē ķermeni un dzīvi

Iekšējais konflikts rodas, kad cilvēks vienlaikus izjūt pretējas sajūtas vai nespēj pieņemt notiekošo. Ja tas netiek atrisināts, tas sāk izpausties arī ķermenī. Bieži vien mēs dzīvojam nepārtrauktā karā ar sevi. Visparastākais piemērs, ar ko saskaras lielākā daļa-cilvēks apzināti tiecas pēc veselības un ievēro stingru režīmu, bet tad "noraujas" — saēdas našķus vai iedzer vīnu — un pēc tam sevi nežēlīgi soda ar vainas apziņu, kritizē sevi, viņam nepatīk tas, ko viņš redz spogulī. Ja tas notiek pāris reizes, nekas slikts nenotiks, bet, ja šī "sevis rāšana" bieža, standarta neapmierinātības  emocija, tad tā var nonākt līdz nepatīkamam izpausmēm. Tas ir dziļš iekšējs konflikts, kas rada milzīgu spriedzi ķermenī. Ja šāds pašiznīcinošs mehānisms darbojas gadiem, tas kļūst par toksisku vidi, kurā sāk attīstīties smagas saslimšanas.

Mans uzdevums ir atrast, kāpēc tava zemapziņa liek tev "norauties" un kāpēc tevī mājo šis nežēlīgais iekšējais "sodītājs". Pieredze rāda, ka šīs graujošās programmas un pārmērīgā stingrība pret sevi visbiežāk nav tavas – tās ir mantotas no seņčiem un ceļo caur paaudzēm kā neapzināts izdzīvošanas vai pašsoda scenārijs. Tikai atbrīvojot šo dzimtas mantojumu, ķermenis var beigt karot un sākt atveseļoties.

Visbiežāk sastopamie konflikti:

Pašvērtības konflikts
“Es neesmu pietiekams”, “es netieku galā”
mugura, locītavas, izsīkums

Atdalīšanās / pamestības konflikts
“Es paliku viens”, “mani pameta”
āda, plaušas, krūtis

Teritorijas konflikts
“Man atņem vietu, kontroli, drošību”
sirds, aknas, žultspūslis

Izdzīvošanas konflikts
“Man nepietiks, es neizdzīvošu”
nieres, aknas, jostas daļa

Šis ir tas, kas "sit" pa nierēm un aknām (un aknas,

kā zināms, enerģētiski ir saistītas ar acīm –

lūk, arī no kā acu smeldze-izplūdusi redze!).

Dusmu / netaisnības konflikts
“Ar mani izrīkojās nepareizi”
aknas, žults, gremošana

Seksualitātes konflikts
“Es negribu, bet daru”, “ar mani kaut kas nav kārtībā”
iegurnis, dzemde, prostata

Kontroles konflikts
“Man viss jātur, citādi sabruks”
galva, spranda, nervu sistēma

Šis ir galvenais sprandas saspringums.

Kamēr Tu mēģini "noturēt" biznesu, darbu,

vīra/sievas pašsajūtu un rītdienu, spranda pārvēršas akmenī.

Baiļu konflikts
“Man ir bīstami, es neesmu drošībā”
plaušas, sirds, nervu sistēma

Zaudējuma konflikts
“Es zaudēju kaut ko ļoti svarīgu”
olnīcas, nieres, krūtis

Vainas / kauna konflikts
“Es esmu slikts, nepareizs”
āda, sirds, hormonu sistēma

Bieži vien cilvēkam nav tikai viens konflikts – tie var pārklāties un pastiprināt viens otru.

Svarīgākais – atrast to konkrēto pārdzīvojumu, kurā konflikts radies.

Jo, kad konflikts tiek apzināts un atlaists, ķermenis vairs neuztur spriedzi un sāk atjaunoties.

Iekšējās programmas, kas ietekmē ķermeni un pašsajūtu

Cilvēka ķermenis bieži reaģē ne tikai uz notikumiem, bet uz iekšējām programmām – domāšanas un reakciju modeļiem, kas veidojušies dzīves laikā. Programmu ir ļoti daudz, katram ļoti individuāli, bet te būs biežāk sastopamās programmas.

Biežākās programmas:

Steigas / ātruma programma
“Man jāsteidzas, visu jāpaspēj, nedrīkst apstāties.”
spriedze, trauksme, izdegšana, kakla un sprandas sāpes

Adrenalīna / kortizola programma
Pieradums dzīvot stresā, uz “uzvilkuma”.
nervu sistēmas izsīkums, miega traucējumi, hormonāls disbalanss

Pārmērīgas atbildības programma
“Man viss jānotur, jāuzņemas, bez manis nekas nenotiks.”
muguras, plecu, jostas daļas sāpes

Kontroles programma
“Man viss jākontrolē, citādi būs slikti.”
spriedze, trauksme, galvassāpes

Ciešanu programma
“Dzīve ir grūta, viss nāk caur ciešanām.”
hroniskas sāpes, nogurums, slimību atkārtošanās

Nepietiekamības programma
“Es neesmu pietiekams, man vēl jāpierāda.”
izdegšana, pašvērtējuma kritums, ķermeņa spriedze

Upura programma
“Ar mani tā notiek, es neko nevaru mainīt.”
bezspēcība, enerģijas trūkums, slimību ieilgšana

Baiļu programma
Pastāvīga trauksme par nākotni, veselību, naudu.
panikas lēkmes, spriedze ķermenī, miega traucējumi

Paškritikas programma
“Es neesmu gana labs, es kļūdos.”
spriedze, depresija, ķermeņa saslimšanas

Izdabāšanas programma
“Man jābūt labam, lai mani mīlētu.”
krustu, iegurņa, attiecību problēmas

Drošības trūkuma programma
“Nav uz ko paļauties, man jātur viss pašam.”
nieru, jostas daļas problēmas

Mīlestības trūkuma programma
“Mani nemīl, man nepietiek mīlestības.”
sirds, plaušu, krūšu zonas spriedze

Šīs programmas bieži veidojas bērnībā vai atkārtojas no dzimtas.

Strādājot ar tām, iespējams ne tikai mainīt domāšanu, bet arī mazināt spriedzi ķermenī un uzlabot pašsajūtu.

Jo, mainot programmu – mainās arī reakcija, un ķermenis vairs neuztur veco spriedzi.

Svarīgi saprast, ka katrs cilvēks jau bērnībā piedzīvo noteiktas emocionālās traumas. Tās var būt lielākas vai mazākas, bet gandrīz katram ir savs pamata ievainojumu komplekts, kas vēlāk ietekmē dzīvi, attiecības un arī ķermeni.

Kāpēc ar bērnības traumām ir svarīgi strādāt vispirms?

Jo tieši tur veidojas cilvēka pamata uztvere par sevi, citiem un dzīvi.

Bērns visu uztver ļoti dziļi un personīgi, bez loģiska izvērtējuma. Tas nozīmē – viss, kas notiek, tiek pieņemts kā patiesība:– “mani nemīl”– “es neesmu pietiekams” – “man jāpielāgojas, lai mani pieņemtu”

No šīm sajūtām veidojas iekšējie uzstādījumi, kas vēlāk automātiski darbojas pieaugušā vecumā – domās, reakcijās, attiecībās un pat ķermeņa sajūtās.

Mēs izaugam un bieži domājam, ka bērnības pieredze mūs vairs neietekmē – tas bija sen un ir pagājis. Taču patiesībā tas nekur nepazūd, kamēr to apzināti neizstrādā.

Neizdzīvotās emocijas paliek ķermenī un psihē, turpinot darboties kā programmas. Tāpēc pieaugušā vecumā mēs bieži reaģējam pēc bērnības scenārijiem – tikai jau pieauguša cilvēka ķermenī.

Ja šīs traumas netiek izstrādātas, cilvēks atkārto vienus un tos pašus scenārijus, pat nesaprotot, kāpēc tas notiek.

Parasti ir viena vadošā trauma, kas visvairāk ietekmē dzīvi (piemēram, pamestība vai atraidījums), un tai pievienojas vēl citas, kas pastiprina kopējo fonu. 

Pamestības trauma ir viena no dziļākajām bērnības traumām, un tā var veidoties ne tikai sarežģītās ģimenēs, bet arī mīlošā, sakārtotā vidē.

Svarīgi saprast – bērnam nav loģiskās izpratnes, viņš pasauli uztver caur sajūtām. Ja kādā brīdī viņš izjūt atdalīšanos, vientulību vai drošības zudumu, tas viņā var nostiprināties kā “mani pameta”.

Tas var notikt dažādās situācijās:
– bērns tiek atstāts viens un izjūt bailes
– mamma uz laiku nav pieejama (slimnīca, darbs, stress)
– priekšlaicīga dzimšana vai atrautība pēc dzemdībām
– māte pēc narkozes vai medicīniskām manipulācijām nevar uzreiz būt ar bērnu
– emocionāla nepieejamība (mamma ir fiziski klāt, bet emocionāli nav)

Jā – pietiek pat ar vienu spēcīgu sajūtu, ka “es esmu viens”, lai bērnā varētu ielikties šī trauma.

Tas nav par to, cik ilgi tas notika, bet cik dziļi bērns to sajuta.

Bērnā var rasties iekšējās sajūtas:
– “es neesmu svarīgs”
– “mani var pamest”
– “man jāpielāgojas, lai mani neatstātu”

Pieaugušā vecumā tas var izpausties kā: – bailes no pamestības attiecībās
– pieķeršanās vai, tieši pretēji, distancēšanās – trauksme, ja cilvēks paliek viens
– sajūta, ka jāizdabā, lai mani noturētu– grūtības uzticēties

Svarīgi – tas nenozīmē, ka vecāki darīja kaut ko “nepareizi”. Tas nozīmē, ka bērns konkrētajā brīdī tā sajuta.

Atraidījuma trauma

Atraidījuma trauma veidojas tad, kad bērns izjūt, ka viņu nepieņem tādu, kāds viņš ir.

Tas var notikt gan tieši, gan ļoti smalki:– bērns tiek kritizēts, salīdzināts ar citiem
– viņam saka, ka viņš ir “nepareizs”, “par daudz” vai “par maz”
– vecāki vēlas, lai bērns būtu citādāks (mierīgāks, gudrāks, paklausīgāks)
– bērna emocijas, vajadzības vai raksturs netiek pieņemts

Tas var notikt arī netieši: – bērns jūt, ka vecāks viņu īsti nevēlas
– viens no vecākiem ir emocionāli attālināts– ģimenē vairāk pieņem vai slavē citu bērnu

Svarīgi – pat ja vecāki mīl bērnu, viņš var just atraidījumu, ja nejūtas pieņemts.

Bērnā veidojas iekšējās sajūtas:
– “ar mani kaut kas nav kārtībā”
– “es neesmu pietiekams”
– “man jāmainās, lai mani pieņemtu”

Pieaugušā vecumā tas izpaužas kā:
– zems pašvērtējums – bailes tikt kritizētam vai atraidītam
– perfekcionisms vai, tieši pretēji, izvairīšanās– grūtības būt patiesam un atklātam
– vajadzība pēc apstiprinājuma no citiem

Šī trauma bieži kļūst par pamatu citām programmām – nepietiekamībai, paškritikai un izdabāšanai.

Strādājot ar to, cilvēks sāk pieņemt sevi tādu, kāds ir, un vairs nemeklē apstiprinājumu ārpusē.

Strādājot ar pamata traumu, sāk mainīties arī pārējais – gan domāšana, gan rīcība, gan pašsajūta.

Biežāk sastopamās bērnības traumas:

– Pamestības trauma
Bērns jūtas fiziski vai emocionāli atstāts bez atbalsta. Rodas sajūta: “es esmu viens”, “man neviens nepalīdz”.

– Noraidījuma / atstumtības trauma
Bērns jūtas nevēlams, nepieņemts tāds, kāds ir. Rodas sajūta: “ar mani kaut kas nav kārtībā”.

– Nodevības trauma
Uzticība tiek lauzta – solījumi netiek pildīti, vecāki pieviļ, melo vai manipulē. Veidojas grūtības uzticēties cilvēkiem.

– Netaisnības trauma
Bērns jūtas nesaprasts, nenovērtēts vai salīdzināts ar citiem. Tiek salauzta taisnīguma sajūta.

– Pazemojuma / kauna trauma
Dziļš kauns par sevi, savu ķermeni, jūtām vai kļūdām. Rodas, ja bērnu kaunina, apsmej, salīdzina vai pazemo (ģimenē vai skolā).

Šīs traumas veido cilvēka iekšējo pasauli, pašvērtējumu un uzvedību, un, ja tās netiek apzinātas, turpina ietekmēt dzīvi arī pieaugušā vecumā.

Papildus biežāk sastopamajām bērnības traumām, ir vēl vairāki dziļi ievainojumi, kas būtiski ietekmē cilvēka psihi un dzīvi:

– Nolaidības trauma
Bērna emocionālās vajadzības netiek pamanītas vai apmierinātas. Rodas sajūta, ka esmu neredzams, nevajadzīgs, pamests.

– Aizlieguma trauma
Bērnam tiek aizliegts just un izpaust emocijas – dusmas, sāpes, vajadzības. Veidojas iekšējs bloks: “es nedrīkstu būt es”.

– Lomas trauma
Bērns spiests uzņemties pieaugušā lomu – rūpēties, nest atbildību, būt “stipram”. Zūd bērnības vieglums un drošība.

– Vardarbības trauma
Fiziska, emocionāla, psiholoģiska vai seksuāla vardarbība. Dziļi ievainojumi, kas ietekmē pašvērtējumu, drošības sajūtu un attiecības.

– Jūtu bloķēšanas trauma
Bērns iemācās nejust, lai izdzīvotu. Emocionālā plūsma tiek noslēgta, veidojas atslēgšanās no sevis.

Šīs traumas bieži pārklājas ar citām (pamestība, atraidījums, kauns utt.) un veido sarežģītu iekšējo fonu.

Ja tās netiek apzinātas, cilvēks turpina dzīvot pēc šiem modeļiem arī pieaugušā vecumā – attiecībās, darbā un ķermenī.

Strādājot ar šīm traumām, iespējams atjaunot kontaktu ar sevi, emocijām un pakāpeniski mainīt dzīves scenāriju.

Papildus bieži ir:
– mīlestības un uzmanības trūkums
– pārāk liela atbildība jau bērnībā
– bailes no vecākiem (dusmas, agresija)
– sajūta, ka jābūt “labam”, lai mani mīlētu

Šīs traumas veido iekšējās programmas un konfliktus, kas vēlāk atkārtojas pieaugušā dzīvē – attiecībās, darbā un veselībā.

Strādājot ar šiem pamata ievainojumiem, iespējams ne tikai mainīt dzīves scenārijus, bet arī mazināt spriedzi ķermenī un uzlabot pašsajūtu.

Tāpēc darbs ar bērnības traumām ir viens no galvenajiem soļiem, lai notiktu patiesas un noturīgas pārmaiņas.


Dzimtas scenāriji un pieredze atstāj būtisku ietekmi uz cilvēku – ne tikai psiholoģiski, bet arī caur ķermeni.

Spēcīgi, šokējoši notikumi (kari, izsūtīšanas, zaudējumi, vardarbība, bankroti, pamestība) bieži netiek pilnībā izdzīvoti un atbrīvoti. Šīs emocijas “paliek sistēmā” un var tikt nodotas nākamajām paaudzēm. 

Katrā no mums ir iekodēta senču svētība vai, gluži pretēji, sāpīgie dzīves modeļi. Jo īpaši mūsu dzīvi var ietekmēt priekšteču kļūdas un traumas. Lai izprastu ģimenes mantojumu un pārveidotu savu likteni, ir radīta senču dziedniecība. Mēs bieži nesam sevī vecvecāku uzstādījumus, kuri dzīvoja izdzīvošanas režīmā.
Laiks ir mainījies, bet trauksmes ieradums ir palicis.

Vai Tu esi pārliecināts, ka Tavas domas patiešām ir Tavas? Bet vērtības? Kāda Tava reakcija vai pārliecība patiesībā nemaz nav Tava, bet nāk no kāda cita?  Tādā pašā veidā, kā mēs bioloģiski pārmantojam noteiktas iezīmes, vēlmes un īpašības, varam pārņemt arī atmiņas, traumas, nospiedumus un modeļus, no kuriem daudziem ir dziļa ietekme ne tikai uz mūsu pašu dzīvi, bet arī uz paaudzēm, kas vēl tikai sekos. Saskaņā ar šo principu mūsu garīgos, emocionālos un uzvedības modeļus ir ietekmējušas septiņas paaudzes pirms mums, un mūsu pašu izvēles tāpat atstās iespaidu uz nākamajām septiņām paaudzēm. Piemēram, var būt, ka māte ir noliegusi ciešu saikni ar vienu no saviem vecākiem, tādējādi liedzot arī savam bērnam just ciešu tuvību ar viņu pašu. Savukārt viņas bērnam vecāku jēdziens iemieso kaut ko būtībā nesaistītu un veicina viņa nesaskaņas ar nākamajām paaudzēm. Vai citā gadījumā – kādam no ģimenes bija spēcīgs traumatisks pārdzīvojums, kas apdraudēja viņa iztiku vai drošību. Šī pieredze varēja informēt pēcnācēja iracionālo “cīnies vai bēdz” reakciju, izraisot vēlmi aizsargāties veidos, kas neatbilst nevienam esošam vai acīmredzamam draudam.

Bieži vien cilvēks atkārto noteiktu pieredzi identiski, kā tas ir noticis kaut kad pagātnē. Tas var izpausties, piemēram, ka cilvēks vairs nerunā ar brāli vai māsu, tāpat, kā to darīja viņa vecāki, – vai jūt agresiju bez pašam skaidri saprotamiem iemesliem pret jaunpienācējiem, kad ģimene paplašinās.

Šie ir tikai daži piemēri, un nereti šie modeļi var būt vēl mazāk nojaušami un iedomājami. Toties tie var jūtami atsaukties uz veselību un būt saistīti ar problēmām kā hroniska trauksme, zems pašvērtējums, sliktas saskarsmes spējas, izjūta, ka kaut kā pietrūkst, un citām līdzīgām. Ja padomā, katrs droši vien arī atklās, ka tā jau ir noticis gadījumos, kad cilvēks pats uzveicis savu nemieru, trauksmi, un pēc tam attiecības ar radiniekiem ir uzlabojušās. Vai arī tad, kad pēkšņi atskārstam: “Vai, rīkojos kā māte, kas mani mazu sāpināja!”, izlabojam savu uzvedību, un drīz vien uz labu mainās arī attiecības ar paša bērnu vai bērniem kopumā.

Liela daļa no tā, ko mēs saucam par “sevi”, nāk no mammas, tēta, vecmāmiņas un apkārtējās vides.
Dažkārt mēs paši pat nezinām, kur beidzas svešais un sākas mūsu pašu.

Morālā atdalīšanās no tuviniekiem, tā ir spēja pārstāt identificēties ar to, ko Tu par sevi domā.


To var uztvert kā informāciju, kas ienāk cilvēkā caur dzimtas līniju – caur asins kodu, uzvedības modeļiem un neapzinātiem uzstādījumiem.

Cilvēks var pat nezināt konkrēto stāstu, bet just:
– neizskaidrojamas bailes vai trauksmi
– atkārtojošus dzīves scenārijus
– grūtības attiecībās vai finansēs
– sajūtu, ka “es dzīvoju ne savu dzīvi”

Bieži atkārtojas līdzīgas situācijas:
– šķiršanās vienā vecumā
– slimības dzimtā
– zaudējumi, bankroti, attiecību problēmas

Tas notiek nevis apzināti, bet kā mēģinājums “pabeigt” to, kas kādreiz palicis neatrisināts.

Ķermenis šos stāstus var nest sevī kā spriedzi, sāpes vai pat slimības.

Strādājot ar dzimtas scenārijiem – apzinot, pieņemot un atlaižot šos pārdzīvojumus –, cilvēks var pārtraukt atkārtošanos un sākt dzīvot savu dzīvi, nevis dzimtas uzlikto neapzināto programmu.

Pastāv uzskats, ka pirms iemiesošanās uz Zemes mūsu dvēsele izvēlas to ģimeni, kas atbilst tās dvēseles uzdevumam. Viss tas bija iepriekš paredzēts, tāpēc vecāki noteikti nav pie nekā vainīgi.

No šīs dzīves ir tikai apmēram 15–20% no tā, kas ar mums notiek, 60–70% nāk no dzimtas, un 30–40% — no reinkarnācijas. Tāpēc vecāki nav vainīgi — mūsu dvēsele vienkārši ir izvēlējusies tieši šo pieredzi, šajā dzimtā, šajā ģimenē, ar šiem cilvēkiem, 

Te varētu palīdzēt  četri soļi- pazīt jūtas, kas nav jūsu; atklāt , kādi zemūdens akmeņi ir bijuši dzimtā, mainīt veco dzimtas stratēģiju uz jaunu; piedot, atlaist un virzīties uz priekšu.





Mugurkauls – mūsu dzīves ass un emocionālais balsts

Skelets ir cieši saistīts ar pašvērtējumu – ko cilvēks domā par sevi, savu spēju tikt galā ar dzīvi, veiksmi un neveiksmi. Sāpes un problēmas parādās, kad cilvēks iestrēgst kādā situācijā, jūt zaudējumu, netaisnību vai nespēj pieņemt notikušo. Rodas sajūta, ka kaut kas svarīgs ir atņemts un viņš netiek galā. Mugurkauls ir mūsu balsts – tas atspoguļo, cik lielu slodzi mēs nesam dzīvē.

Atbalsta un kustību konflikti

Ja parādās muguras sāpes vai muskuļu vājums, tas bieži norāda uz tā saukto Atbalsta konfliktu. Tas ir iekšējs izjūtas trūkums, ka mums ir uz ko paļauties – sevī vai dzīvē kopumā. Šīs sajūtas materializējas ķermenī kā:

Iekšējie ierobežojumi: Sajūta "es nevaru sev to atļauties", "es nevaru no šejienes aiziet" vai "es esmu iesprostots vidē, kurā nevēlos būt".

Kustības konflikts: Emocionāls sastingums situācijās, kurās jūtamies "sasieti" un nespējam rīkoties saskaņā ar savu gribu.

Galvenais konflikts – es nevaru izturēt šo slodzi, es baidos, ka netikšu galā ar dzīvi. Šīs sajūtas bieži nāk no bērnības, no tā, ko esam iemācījušies par dzīvi, drošību un savām iespējām.

Ja cieš balsta un kustību aparāts — ir muguras sāpes, muskuļu vājums — tas bieži ir saistīts ar Atbalsta konfliktu: atbalsta trūkumu sevī, dzīvē vai kustības konfliktu.

Viss, kas emocionāli saistīts ar kustību un atbalsta programmām, var materializēties balsta un kustību aparātā.

Kad cilvēku “sasien” apstākļi, šī sajūta var nostiprināties arī ķermenī.

Katra mugurkaula daļa reaģē uz specifiskiem emocionāliem pārdzīvojumiem:

Kakla daļa: Saistīta ar pārdomām, šaubām un grūtībām pieņemt lēmumus. Tā ir nespēja "pagriezt galvu" vajadzīgajā virzienā vai bailes ieraudzīt patiesību.

Plecu zona: Atbildības nasta. Ja uzkraujam sev par daudz vai mēģinām atvairīt netaisnību, rodas spriedze un muskuļu spazmas. Pleci rāda, vai mēs jūtamies noguruši un izsmelti no mūžīgās cīņas.

Krūšu daļa: Šeit dzīvo emocijas – nodevība, pazemojums un sajūta, ka dzīve mūs "liec pie zemes" vai spiež krūtīs.

Jostas daļa: Atbildība par izdzīvošanu un finansēm. Vīriešiem tā bieži reaģē uz spiedienu "man viss jānotur un jānodrošina", savukārt sievietēm – uz pārslodzi, paliekot vienai ar bērniem vai velkot attiecības uz saviem pleciem, uzņemoties lielu atbildību darbā. Veidojas iekšējs sasprindzinājums, mainās stāja, iztaisnojas jostas lordoze, un no tā var rasties sāpes gan mugurā, gan vēdera orgānu zonā.

Krustu zona: Robežu trūkums un vēlme izdabāt citiem. Šeit bieži slēpjas konflikti, kas saistīti ar sevis kritizēšanu vai rīcību pret savu gribu.

Astes kauls: Mūsu pamata drošība. Bailes netikt galā ar dzīvi un neziņa, kur doties tālāk.

Kopumā mugurkauls vienmēr parāda, cik smagu slodzi cilvēks nes un cik ļoti viņš tic saviem spēkiem ar to tikt galā.

Behtereva slimības (ankilozējošā spondilīta) pamatā psihosomatikā bieži ir dziļš atbalsta un kustības konflikts. Šeit ir galvenie emocionālie aspekti, kas materializējas caur šo stīvumu:

Atbalsta trūkums: Izjūta, ka trūkst atbalsta sevī, dzīvē vai no apkārtējiem.

Iekšējie ierobežojumi: Sajūta "es nevaru sev kaut ko atļauties" vai "es nevaru iziet no kādas vides/situācijas".

Kustības konflikts: Nespēja vai aizliegums "kaut kur aiziet" vai rīkoties saskaņā ar savu gribu.

Apstākļu gūsts: Kad cilvēku emocionāli "sasien" dzīves apstākļi, ķermenis atkārto šo saspringumu, burtiski ierobežojot fiziskās kustības.

Iekšējais stīvums: Slimība it kā "noafaltē" mugurkaulu, padarot to nelokāmu, kas atspoguļo cilvēka iekšējo nepiekāpību vai bailes zaudēt kontroli.

Kopumā mugurkauls vienmēr parāda, cik smagu slodzi cilvēks nes un cik ļoti viņš tic saviem spēkiem ar to tikt galā.

Smalkāku psihosomatiku, par katru skremeli skatieties, sadaļā-Svarīgi zināt!


Spranda: Vieta, kur satiekas prāts un emocijas

Spranda ir zona no pakauša līdz pleciem, un tās sāpes gandrīz vienmēr ir saistītas ar intelektuāliem un iekšējiem konfliktiem. Kakls ir tilts starp apziņu un zemapziņu, tāpēc tajā uzkrājas viss, ko nevaram saprast, izšķirt vai pieņemt.

Bērnības nospiedumi un drošības sajūta

Ja bērns aug neskaidrās attiecībās, jūtas nevēlams vai spiests dzīvot vecāku konfliktos, rodas dziļš, eksistenciāls jautājums: “Kāpēc es esmu šeit?”

Atbalsta trūkums: Sajūta, ka nav drošas vietas dzīvē, burtiski sāk gulties uz mugurkaula.

Spriedzes uzkrāšana: Nesaprotot apkārt notiekošo, bērns spriedzi "noglabā" ķermenī, kas vēlāk izpaužas kā hroniskas kakla sāpes.

Psihosomatiskie cēloņi

Spranda bieži nes sevī jautājumu: “Kur ir mana vieta un vai es drīkstu būt es?” Sāpes šajā zonā var signalizēt par:

Nespēju pieņemt lēmumus un “iestrēgšanu” situācijās.

Konfliktiem par teritoriju, robežām un savu lomu sabiedrībā vai ģimenē.

Neelastību domāšanā vai attiecībās ar apkārtējiem.

Pārlieku pašanalīzi, kritiku un pastāvīgām šaubām par savām spējām vai intelektu.

Bailes un trapeces muskuļu sasprindzinājums

Bailēs cilvēks neapzināti ierauj galvu plecos. Ja šī poza kļūst par ieradumu, hroniska spriedze savelk trapeces muskuļus. Šis saspringums vairs nepaliek tikai plecos – tas izplatās uz kaklu un galvu, radot smaguma sajūtu un nogurumu.

Vai tiešām katrai slimībai ir savs "izdevīgums"?

Rūpīgi pētot savu iekšējo pasauli, mēs redzam, ka lielākajai daļai hronisku vai atkārtotu simptomu tiešām piemīt otreizējais izdevīgums.

Piemērs: Kāpēc spranda "atsakās" izveseļoties?

Iedomāsimies cilvēku, kurš ikdienā jūtas pārslogots – darbā no viņa prasa neiespējamo, mājās visi paļaujas tikai uz viņu. Viņš jūtas kā "atlants", kurš uz saviem pleciem tur visu pasauli. Viņam sāk sāpēt spranda, kustības kļūst ierobežotas.

Kur šeit slēpjas otrreizējais izdevīgums?

Likumīga atpūta: Kamēr spranda ir "sastīvējusi", viņam ir attaisnojums atteikt papildu darbus vai lūgt mājiniekiem palīdzību mājas darbos. Bez sāpēm viņš justos vainīgs, ka nedara visu pats.

Neredzamās robežas: Sāpes neļauj grozīt galvu. Zemapziņas līmenī tas pasargā no "skatīšanās apkārt" – cilvēks var koncentrēties tikai uz sevi un savu izdzīvošanu, beidzot ignorējot citu cilvēku prasības, ko viņš emocionāli vairs nespēj izturēt.

Uzmanības saņemšana: Iespējams, šis ir vienīgais veids, kā viņš saņem masāžu, pieskārienus vai vienkāršu jautājumu no partnera: "Kā tu jūties?".

Secinājums:Šādā situācijā pat vislabākās zāles vai vingrošana sniegs tikai īslaicīgu atvieglojumu. Kāpēc? Jo zemapziņa "turēs" sāpes tik ilgi, kamēr cilvēks neiemācīsies atpūsties, lūgt palīdzību un nospraust robežas bez slimības starpniecības. Tiklīdz vajadzība pēc atpūtas tiek piepildīta apzināti, sprandai vairs nav iemesla "nest" šo smagumu.

Sīkāk skatīties sadaļā-otreizējs izdevīgums.

Žultsceļi un žultspūslis: "Teritoriāls niknums"

Ja kuņģis netiek galā ar "sagremošanu", tad žults pievienojas, kad parādās dusmas un agresija.

Konflikts: Strīdi par robežām savā teritorijā. Sajūta, ka kāds netaisnīgi iebrūk tavā telpā, aiztiek tavas lietas vai komandē.

Emocija: Žults izdalīšanās un spazmas rodas no rūgtuma un niknuma, ko cilvēks mēģina norīt. Tā ir vēlme "atņirgt zobus", bet nespēja to izdarīt sociālo normu dēļ.

Simptomi: Žultsceļu diskinēzija, akmeņi (ilgstošs, "sacietējis" aizvainojums).

Lai gan kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas problēmas ietilpst tajā pašā "nesagremojamā kumosa" kategorijā, starp gastrītu un čūlu ir būtiska atšķirība konflikta intensitātē un fāzē.

Gastrīts: "Hronisks aizkaitinājums"

Gastrīts ir kuņģa gļotādas iekaisums. Tas simbolizē stāvokli, kad situācija vēl nav "izdegusi" līdz caurumam, bet ir pastāvīgi kairinoša.

Konflikts: Ilgstoša neziņa un piespiedu samierināšanās.

Emocija: "Man tas ir jādara, bet man tas riebjas." Tas ir ikdienas stress, kurā nav kulminācijas. Piemēram, katru dienu jādodas uz darbu, kur priekšnieks izmet indīgas piezīmes. Tu nevari ne aiziet, ne viņam atbildēt.

Sajūta: Pastāvīga "vārīšanās" savā sulā. Gastrīts bieži piemeklē cilvēkus, kuri ir ļoti paškritiski vai cenšas būt "labiņi", kamēr iekšā viss vārās no dusmām.

Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla

Čūla ir dziļāks bojājums – tas ir nākamais līmenis pēc gastrīta vai pēkšņs, ass trieciens.

Konflikts: Aktīva cīņa par savu teritoriju vai "kumosa" zaudēšana. Čūla veidojas brīdī, kad konflikts ir akūts.

Mehānisms: Čūla (audu noārdīšanās) rodas konflikta aktīvajā fāzē. Organisms burtiski "izgrauž" vietu, lai palielinātu kuņģa tilpumu vai spētu saražot vēl vairāk skābes, lai "sadalītu" to briesmīgo situāciju, kas uzkritusi uz galvas.

Čūlas "plīšana" vai sāpes: Interesanti, ka visstiprākās sāpes un asiņošana bieži notiek nevis tad, kad ir vislielākais stress, bet gan mirklī, kad konflikts atrisinās (atveseļošanās fāze). Kad cilvēks beidzot izšķiras, aiziet no darba vai vīramāte aizbrauc – kuņģis sāk "remontēt" izgrauzto caurumu, rodas tūska, un tieši tad parādās vislielākās sāpes.

Kāpēc čūlas mēdz atkārtoties (recidīvs)?


Tas notiek tāpēc, ka cilvēks nonāk "vecajās sliedēs, situācijās".Piemēram, čūla sadzīst, bet tad atkal pienāk svētki, kuros jāsatiekas ar to pašu radinieku, kurš izraisīja sākotnējo konfliktu. Pat ja cilvēks nerunā, smadzenes atpazīst "bīstamo situāciju", ieslēdz bioloģisko programmu, un kuņģa skābe atkal sāk grauzt gļotādu.

Kas jādara praktiski?

Atrast trigeri: Saprotiet, kurš vārds, smarža vai cilvēks ieslēdz "kuņģa krampjus".

Atzīt dusmas: Čūla ir norītas dusmas. Ja tās neizsaka uz āru, tās sagrauž cilvēku no iekšienes (burtiski). Nav obligāti jāsaka acīs tam cilvēkam, ir tehnika, kur mēs to izsakam savādāk un izvadam ārā no kuņģa un prāta.

Mainīt uztveri: Ja nevar mainīt vīramāti vai priekšnieku, ir jāsamazina "kumosa" svarīgums. Jāsaka sev: "Tas nav mans kumoss, man tas nav jāgremo, es to vienkārši laižu garām." Nevajag tam cilvēkam un situācijai, dot tādu nozīmīgumu jūsu dzīvē, lai pēc tam slimotu un mocītos, neviens nav tā vērts, pat, ja tas ir jūsu vecāks( māte, tēvs, bralis, māsa). Jo nez vai, kaut cik adekvāts vecāks priecājas, ka viņa bērns slimo un cieš, bet viņš var nezināt kas par emocijām vārās jums iekšā, kas saistītas ar tā cilvēka rīcību, uzskatiem.

Kopsavilkumā: Gastrīts ir dzīvošana pastāvīgā aizvainojumā, bet čūla ir rezultāts asai, smagai cīņai par savu taisnību vai izdzīvošanu, ko cilvēks uzskata par dzīvības un nāves jautājumu. Tādat pārāk liels dramatiskums un nozīmība ir tikusi iedota tai senajai situācijai.


ProblēmaPsihosomatiskais iemesls
Gastrīts"Es nevaru šo situāciju sagremot, un tā mani nepārtraukti kaitina." (Hronisks kairinājums).
Kuņģa čūla"Man grib atņemt manu kumosu (naudu, amatu, īpašumu) vai arī man šis kumoss ir par lielu."
Divpadsmitpirkstu zarnas čūlaTeritoriāls niknums. Strīdi ar tuviniekiem par naudu, mantojumu vai ietekmi mājās. Bieži saistīts ar netaisnības sajūtu: "Tas nav godīgi!"

Diafragma: "Dzīvības elpas aizturēšana"

Diafragma ir galvenais elpošanas muskulis, kas fiziski atdala krūšu kurvi no vēdera dobuma. Tā pirmā reaģē uz stresu.

Konflikts: Bailes un kontrole. Kad mēs nobīstamies vai atrodamies ilgstošā saspringumā, mēs instinktīvi "sastingstam" un ievelkam elpu.

Mehānisms: Ja diafragma ir pastāvīgā spazmā (stresa dēļ), tā spiež uz kuņģi. Tas var izraisīt hiatālo herniju (kuņģa daļas ieslīdēšanu krūšu telpā) un atvilni (refluksu).

Atraugas/Dedzināšana: Tas simbolizē vēlmi "izgrūst" ārā to, kas ir norīts, bet "nestāv vēderā". Fiziski – saspringta diafragma neļauj kuņģa vārstulim (sfinkterim) pilnvērtīgi noslēgties.

Kuņģa onkoloģija: "Nāves bailes vai eksistenciāls kumoss"

Psihosomatikā audzējs tiek skatīts kā organisma mēģinājums "izaudzēt" papildu audus, lai labāk tiktu galā ar funkciju.

Konflikts: Ļoti smags, ilgstošs un "nesagremojams kumoss". Tas var būt mantojuma strīds, pēkšņs darba zaudējums vai nodevība, ko cilvēks nespēj pieņemt gadiem ilgi.

Bioloģiskā loģika: Organisms "domā": Ja es nevaru šo situāciju sagremot ar esošo kuņģa sulu, man vajag vairāk šūnu, kas ražo stiprāku sulu. Tā sākas šūnu dalīšanās. Ja konflikts netiek atrisināts emocionāli, process kļūst nekontrolējams.

Kopsavilkuma tabula: Simptoms vs. Emocija


SimptomsPsihosomatiskais vēstījums
Dedzināšana (grēmas)"Esmu nikns par to, kas man bija jānorij."
Atraugas"Es mēģinu tikt vaļā no šīs situācijas/cilvēka."
GastrītsPastāvīga trauksme un neziņa savā "teritorijā".
ČūlaSevis šaustīšana, "sevis ēšana" par to, ka nevaru situāciju mainīt.
AizcietējumiNespēja "atlaist" vecu aizvainojumu vai pagātni.
Caureja

Zarnu trakts psihosomatikā turpina "kumosa" tēmu, taču šeit uzsvars vairs nav uz sagremošanu, bet gan uz asimilāciju (labā paņemšanu) un elimināciju (atbrīvošanos no liekā/netīrā). Ja kuņģis saka: "Es nevaru šo situāciju sagremot", tad zarnas saka: "Es nevaru no šīm mēslainajām sekām tikt vaļā."

Tievā zarna: "Dzīves vērtību šķirošana"

Tievā zarna atbild par uzturvielu uzsūkšanos.

Konflikts: Nespēja paņemt sev vajadzīgo no situācijas vai pārlieku liela analīze ("matu skaldīšana").

Zarnu pūšanās (meteorisms): Tas simbolizē nepieņemtas idejas vai "norītus" vārdus, kas tagad iekšā "rūgst". Cilvēks mēģina paturēt sevī kaut ko, kas jau sen būtu jāizlaiž ārā, radot iekšēju spiedienu. Tā ir pretestība pret apkārtējo viedokli, ko cilvēks uzskata par "tukšu gaisu", bet spiests uzklausīt.

Resnā zarna: "Netīrais konflikts"

Resnā zarna nodarbojas ar atkritumu izvadīšanu. Psihosomatikā tie ir "netīrie konflikti".

Čūlainais kolīts / Krona slimība: Tas ir stāsts par lielu nekrietnību, nodevību vai "cūcību", ko cilvēks ir piedzīvojis. Sajūta, ka "man uzgāza virsū mēslus" un es nevaru no šī netīruma attīrīties. Čūlas veidojas, kad konflikts ir ilgstošs un cilvēks jūtas pilnīgi bezspēcīgs pret šo netaisnību.

Resnās zarnas vēzis: Šis ir "smagākais" no netīrajiem konfliktiem. Bieži saistīts ar dziļu aizvainojumu par mantiskām lietām, negodīgu mantojuma sadali vai "netīru" nodevību ģimenē, ko cilvēks nespēj "izvadīt" no savas sistēmas gadiem ilgi. Organisms mēģina audzēt papildu šūnas, lai palīdzētu "izstumt" šo iedomāto netīro bloku. 

Kāpēc zarnu vēzim bieži ir metastāzes ?

No Jaunās vācu medicīnas (GNM) un psihosomatikas skatupunkta metastāzes nav "ceļojošas šūnas", bet gan jauni konflikti, kas radušies pirmās diagnozes vai operācijas rezultātā.

Zarnu traktā metastāzes visbiežāk parādās aknās. Psihosomatiski tam ir ļoti loģisks izskaidrojums:

Aknu konflikts = "Nāves bailes no bada" vai "Eksistenciāls trūkums".Kad cilvēkam paziņo "Jums ir zarnu vēzis", pirmā zemapziņas reakcija bieži ir: "Kā es tagad ēdīšu? Vai es varēšu strādāt un nopelnīt maizei? Vai mans organisms vispār spēs uzņemt barību?" * Kāpēc kuņģim retāk? Kuņģa konflikti bieži ir par "dusmām un nespēju norīt", kas ir emocionāli agresīvāki. Zarnu konflikti ir "netīrāki" un bieži saistīti ar lielāku bezspēcību, kas vieglāk pāraug eksistenciālās bailēs (aknās).

Kas jādara, lai nepieļautu metastāzes (jaunus konfliktus)?

Lai novērstu metastāžu veidošanos, galvenais uzdevums ir nepieļaut jaunu "bioloģisko šoku" pēc diagnozes uzzināšanas.

Kāpēc Jāatrisina "Diagnozes šoks"?

Daudzas metastāzes (piemēram, plaušās) rodas no nāves bailēm pēc tam, kad ārsts ir pateicis diagnozi. Cilvēkam burtiski "aizsit elpu".

Rīcība: "Brīdī, kad uzzināta diagnoze, vissvarīgākais ir dot sev atļauju – izrunāties, izkliegties un pieņemt, ka diagnoze nav spriedums. Ir būtiski mazināt situācijas dramatismu, lai ieraudzītu ceļu uz priekšu. Ja šis posms ir palaists garām un šoks ir "iesprūdis" Tevī, es palīdzēšu to atbrīvot.

Vecajam dramatismam un saspringumam nav jāpaliek Tavā iekšienē – mēs to noņemsim kopā."

Jāatrisina "Netīrais konflikts" (Primārais cēlonis)

Ja tiek izoperēts audzējs zarnās, bet cilvēks joprojām turpina ienīst to, bijušo mīļoto, neganto radinieku,  "vīramāti" vai "krāpnieku kolēģi", bioloģiskā programma paliek aktīva. Ja turpināsiet  nest sevī veco naida emociju, sakarā ar radušos situāciju, tad nebrīnaties, ka onkoloģija atjaunosies. Jo jūsu naids, neapmierinātība ietekmē tikai jūsu ķermeni, jo pāridarītājs, par jums var vispār vairs nedomāt, sen jau būt atlaidis situāciju, tāpēc viņu tas vispar neskar.

Rīcība: "Lai sāktu atveseļošanos, ir fiziski vai emocionāli jāpārtrauc kontakts ar konflikta avotu. Ir jābeidz 'gremot' vecā netaisnība. Ja situāciju nevar mainīt, ir fundamentāli jāmaina attieksme – no upura pozīcijas jākļūst par vērotāju.

Kā es varu palīdzēt? Atmiņu terapijā es šo emocionālo smagumu noņemu viena seansa laikā. Dramatisms izgaist, un paliek tikai atmiņa par notikumu. Tas ir būtiski, jo, kad pazūd emocionālais lādiņš, notikums vairs negatīvi neietekmē jūsu audus un veselību."

Aknu sargāšana (Bailes no trūkuma)

Lai metastāzes neietu uz aknām: 

Rīcība: Jāizveido skaidrs plāns – kā es atveseļošos, ko es ēdīšu, kas mani atbalstīs finansiāli. Tiklīdz smadzenes redz "izeju" un saprot, ka "bada nāve" nedraud, aknu šūnas pārstāj nekontrolēti dalīties.Limfmezglu konflikts (Pašvērtības zudums)

Bieži metastāzes parādās limfmezglos. Psihosomatikā tas ir pašvērtības zuduma konflikts.

Sajūta: "Es tagad esmu slims, esmu nederīgs, mans ķermenis mani nodeva, esmu bojāts."

Rīcība: Darbs pie sevis pieņemšanas. Jābeidz vainot savu ķermeni. Ķermenis ar audzēju mēģināja tev "palīdzēt" tikt galā ar to "netīro situāciju". 

Praktiskie soļi "tīrīšanai"

Psihoterapeits, psihosomatalogs, regresalogs vai izrunāšanās: Jāatrod precīzs brīdis, kad slimība sākās (parasti 6–18 mēneši pirms diagnozes, visbiežāk 12 mēnešu laikā). Kas tajā laikā notika tavā "teritorijā"? Kurš tevi pievīla? Varbūt kaut kur sajuti nodevību, bieži no tuva cilvēka vai radinieka, ko nebiji gaidijis?

Vides maiņa: Ja vien iespējams, izvairies no cilvēkiem, kas rada "toksisku" sajūtu zarnās.

Simptomu pieņemšana: Ja pēc konflikta atrisināšanas sākas pūšanās vai iekaisums, saproti, ka tā ir atveseļošanās fāze. Ķermenis tīrās. Nebīsties no šīm izpausmēm, jo bailes rada jaunus blokus.

Metastāzes nav nejaušība. Tā ir ķēdes reakcija uz bailēm, ko izraisa pati slimība vai neatrisinātais sākotnējais strīds. Lai tās nebūtu – ir jāiztīra "mēsli" no savas galvas un dzīves telpas, ne tikai no zarnām.

Taisnā zarna un hemoroīdi: "Identitāte un vieta"

Taisnā zarna simbolizē pēdējo punktu – kur es atrodos un kāda ir mana vieta.

Hemoroidi: Tas ir "teritoriāls neizlēmīgums".

No vienas puses – bailes palaist vaļā (vecas mantas, attiecības, naudu).

No otras puses – vēlme "iezīmēt savu teritoriju" (kā dzīvnieki to dara dabā).

Tas bieži skar cilvēkus, kuri jūtas spiesti pieņemt lēmumu, bet vilcinās, vai arī jūtas "iespiesti stūrī" un nevar atrast savu vietu mājās vai darbā.

Kāpēc parādās sēnītes, hormoni un baktēriju disbalanss?

No psihosomatikas viedokļa fiziskie faktori (Candida, baktērijas) ir tikai izpildītāji, nevis galvenais cēlonis:

Sēnītes (Candida u.c.): Tās savairojas tad, kad cilvēks jūtas "iztukšots" vai kad vidē ir par daudz "rūgtuma". Sēnīte bioloģiski palīdz noārdīt to, kam būtu jāmirst. Ja cilvēks emocionāli "sēro" par situāciju, sēnīte nāk palīgā "pārstrādāt" šīs mirušās emocijas.

Hormonālais disbalanss: Stress (kortizols) burtiski atslēdz gremošanu. Kad esam "izdzīvošanas režīmā" (konfliktā ar vīramāti vai priekšnieku), organisms nesūta asinis uz zarnām, bet gan uz muskuļiem, lai bēgtu. Rezultātā ēdiens netiek pārstrādāts, tas sāk pūt, un rodas toksīni.

Zarnu pūšana kā aizsardzība: Gaiss zarnās fiziski rada "polsteri". Cilvēks, kurš jūtas apdraudēts savā teritorijā, zemapziņā mēģina kļūt "lielāks", lai viņu pamanītu vai lai viņam nevarētu tikt klāt.

Kopsavilkums par zarnu traktu:

Tievā zarna: "Es nevaru saprast, kas no tā visa man ir derīgs."

Resnā zarna: "Tā ir briesmīga nekrietnība, ko man nodarīja, es nevaru to piedot (izvadīt)."

Taisnā zarna: "Es nezinu, kur ir mana vieta šajā situācijā, un esmu par to dusmīgs."

Galvenais secinājums: Lai sakārtotu zarnas, ir "jāiztīra" dzīve no attiecībām un situācijām, kuras jūs uztverat kā "netīras" vai "pazemojošas". Kamēr iekšējais dialogs ir par to, cik viss ir "slikti un netaisnīgi", zarnas turpinās šo netaisnību fiziski mēģināt "izstumt" vai "uzglabāt".

Mūsu ķermenis lielā mērā sastāv no ūdens, un nieru trubiņas regulē, cik daudz ūdens organismā tiek aizturēts. Tās saistītas ar drošības un izdzīvošanas sajūtu. Svara psihosomatika gandriz nekad nav "tikai par ēdienu-tā ir par drošību, izdzīvošanu un tiesībām būt neredzamam.

Ja parādās tūska vai svara pieaugums, bieži tas ir signāls par iekšēju nedrošību. To sauc arī par “bēgļa sindromu” – sajūtu, ka neesi savā vietā, nejūties droši savā vidē.

Tūska var parādīties:
– mainot dzīvesvietu, valsti vai vidi
– zaudējot darbu, naudu vai stabilitāti
– piedzīvojot lielus satricinājumus valstī vai dzīvē
– zaudējot tuvu cilvēku (pamestības sajūta)
– dzīvojot ilgstošā spriedzē vai bezizejā attiecībās

Sievietēm bieži tūska un svars saistīts ar nepieciešamību “noturēt” – ģimeni, attiecības, pozīciju. Ķermenis it kā palielina apjomu, lai izturētu vairāk.  Sievietēm, īpaši jaunietēm, svars var pieaugt arī pēc seksuālas vardarbības vai uzmākšanās pieredzes.

Šādos gadījumos ķermenis neapzināti veido aizsardzību – padara sevi lielāku, “mazāk pamanāmu” vai aseksuālāku, lai mazinātu uzmanību un justos drošāk.

Dažkārt svars sievietēm parādās, uzsākot kopdzīvi ar vīrieti. Apakšā var būt dziļi uzstādījumi – no dzimtas vai personīgās pieredzes –, ka ar vīrieti nav droši. Tad ķermenis neapzināti veido aizsardzību.

Taču viss ir risināms – atrodot patieso iemeslu, atlaižot vecās aizsardzības programmas, ķermenis pakāpeniski atgriežas līdzsvarā, un svars normalizējas.

Papildus:
– hronisks stress un bailes par nākotni
– sajūta, ka “man nav atbalsta”
– emocionāla tukšuma aizpildīšana ar ēdienu
– robežu trūkums (ļauj pārkāpt savu teritoriju)

Dzimtas faktors arī spēlē lomu – ja ģimenē sievietēm bijis liekais svars, šī programma var tikt pārņemta. Taču tā nav nolemtība.  Bieži vien cīņa ar lieko svaru vai nespēja mainīt ēšanas paradumus, nav rakstura vājums, bet gan dziļš iekšējais konflikts starp tavu apziņu un dzimtas izdzīvošanas instinktiem. Mantotais izdzīvošanas kods: Daudzām paaudzēm pirms mums slaidums asociējās ar slimību, badu un nāves briesmām. Ja tavā dzimtā ir pieredzēts karš, trūkums vai smagas slimības, tavā zemapziņā var būt ierakstīta programma: "Būt miesās nozīmē būt dzīvam un drošībā."

Zemapziņas "glābšanas misija": Kad tu centies ievērot stingru diētu, tava zemapziņa to var nolasīt kā apdraudējumu. "Noraušanās" pie ledusskapja šādā gadījumā nav vis gribas trūkums, bet gan tavas sistēmas mēģinājums tevi "izglābt" no iedomātām briesmām.

 Emocionālais "bruņutērps": Ķermenis mēdz audzēt svara slāni arī kā enerģētisku aizsardzību pret apkārtējo pasauli vai neizreaģētām dzimtas traumām, bieži seksuālām traumām. Tas ir kā polsterējums, kas palīdz aizstāvēties, nejust sāpes, kuras savulaik nav spējuši izturēt tavi senči. Mans darbs ir palīdzēt tev atpazīt šīs svešās programmas. Tikai tad, kad zemapziņa sapratīs, ka šodien slaidums vairs nenozīmē nāvi, ķermenis būs gatavs mierīgi un bez cīņas atlaist lieko svaru.

Izteikts kalsnums un nespēja pieņemties svarā psihosomatikā visbiežāk ir saistīta ar drošības trūkumu un neapzinātu vēlmi "nebūt redzamam". Ja liekais svars bieži kalpo kā "bruņas", tad kalsnums ir mēģinājums kļūt mazam, vieglam un neuzkrītošam.

Šeit būs galvenie psihosomatiskie iemesli:

Konflikts: "Vēlme pazust" vai "Nebūt pamanītam"

Cilvēks neapzināti jūtas apdraudēts apkārtējā vidē.

Sajūta: "Ja es būšu tievs un caurspīdīgs, briesmas (vai kritika, agresija) man paies garām."

Dzimtas faktors: Ja dzimtā ir bijusi pieredze, kur izcelties bija bīstami (karš, represijas, vajāšanas), ķermenis uztur kalsnumu kā izdzīvošanas stratēģiju.

Barības neuzņemšana = Dzīves nepieņemšana

Gremošanas trakts simbolizē to, kā mēs "sagramojam" un uzņemam dzīvi.

Konflikts: Ja pasaule šķiet "toksiska" vai pārāk smaga, organisms atsakās to uzņemt. Cilvēks burtiski neļauj sev "iesakņoties" un kļūt smagnējākam, jo viņš šeit nejūtas kā mājās.

Bieži pavada: Problēmas ar vairogdziedzeri (hipertireoze), kas paātrina metabolismu – ķermenis visu "sadedzina", it kā mēģinātu aizbēgt no briesmām.

"Es neesmu tiesīgs aizņemt vietu"

Tas ir dziļš pašvērtējuma konflikts.

Iekšējā balss: "Man nav tiesību šeit būt", "Es esmu par apgrūtinājumu", "Man jātērē pēc iespējas mazāk resursu".

Šādi cilvēki bieži ir ļoti empātiski, bet viņiem trūkst "iezemējuma". Viņi dzīvo ideju pasaulē, bet baidās no fiziskās realitātes smaguma.

Hipervigilance (Pastāvīga gatavība bēgt)

Ja cilvēks bērnībā dzīvojis trauksmē, viņa nervu sistēma ir iestatīta uz "cīnies vai bēdz".

Bioloģija: Lai ātri bēgtu, ir jābūt vieglam. Ķermenis neuzkrāj rezerves (taukus), jo tie ir lieks svars, kas kavētu "bēgšanu" no iedomātajām briesmām.

Svarīgi ir saprast – kad un kādos apstākļos svars sāka mainīties, kādas emocijas un notikumi to pavadīja.  Ar to arī strādājam Atmiņu terapijā, mainot iekšējo stāvokli, attieksmi, ieradumus un atjaunojot drošības sajūtu, ķermenis pakāpeniski atgriežas līdzsvarā.

Emociju un fiziskās veselības saikne

Onkoloģija nav tikai fiziska saslimšana – tas ir komplekss process, kurā ķermenis, prāts un dvēsele mijiedarbojas. Pēc psihosomatikas skatījuma, onkoloģiskas saslimšanas bieži saistītas ar dziļiem un ilgstošiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Parasti tas nav viens notikums, bet uzkrāta pieredze – sāpes, zaudējumi, šoks, ko cilvēks nav spējis pieņemt, izjust līdz galam vai atlaist


Pētījumi, kas veikti specializētos psihosomatikas institūtos, uzrāda ciešu korelāciju starp smagu stresu un slimības attīstību. Novērots, ka 92% onkoloģijas gadījumu, aptuveni gada laikā, pirms diagnozes, cilvēka dzīvē ir bijis spēcīgs, psihi traumējošs notikums – darba zaudējums, finansiāla krīze, šķiršanās vai tuvinieka zaudējums.

Svarīgi saprast: tā nav cilvēka vaina. Neviens neizvēlas slimību apzināti. Stress ir neapzināta reakcija uz dzīves triecieniem, un dažreiz organisms šo emocionālo spriedzi sāk "izlādēt" caur fiziskiem procesiem un ne vienmēr mums izdodas ekaloģiski tikt gala ar stresu un dzīves situācijām. Tāpēc, meklējot slimības cēloņus, ieteicams analizēt notikumus savā dzīvē gada laikā pirms saslimšanas.

Biežākie iekšējie konflikti un to saikne ar orgāniem:Katram orgānam ir sava simboliskā valoda, kas palīdz saprast meklējamo cēloni:

Limfātiskā sistēma: Saistīta ar pašvērtējuma kritumu un sajūtu, ka nespējam sevi pasargāt.

Asinis (leikoze): Var norādīt uz ļoti dziļu eksistenciālu konfliktu vai dzīvesprieka zudumu dzimtas līmenī.

Plaušas: Bieži saistītas ar bailēm no nāves vai "gaisa trūkumu" (nespēju brīvi dzīvot savu dzīvi).

Āda: Robežu konflikts – sajūta, ka pasaule ir uzbrukusi vai pārkāpusi personīgo telpu.

Rīkle un kauli: Nespēja izteikt savu patiesību vai sajūta, ka dzīves pamats (struktūra) sabrūk.

Psihosomatikas un Jaunās vācu medicīnas (GNM) ietvaros metastāzes netiek uzskatītas par "klīstošām šūnām", bet gan par jauniem, sekundāriem konfliktiem, ko izraisījis pirmais šoks vai bailes no diagnozes.

Limfoma (limfātiskās sistēmas audzējs) psihosomatikā tiek skatīta kā ilgstošs un smags pašvērtējuma konflikts.

Galvenais konflikts: "Es neesmu pietiekami labs, lai izturētu šo cīņu."

Būtība: Atšķirībā no vienas metastāzes, limfoma bieži liecina par vispārēju, dziļu pašvērtības zudumu. Cilvēks jūtas tā, it kā viņa "aizsardzības mūri" būtu sabrukuši.

Biežākie iemesli:

Spēcīgas bailes un nepārliecinātība par savām spējām: Cilvēks ilgstoši atrodas situācijā, kurā jūtas vājāks par apkārtējiem vai apstākļiem.

Liela atbildības nasta: Sajūta, ka "man ir jātiek galā, bet es nevaru", kas noved pie iekšēja izsīkuma.

Zaudēta pašcieņa: Gadījumi, kad cilvēks jūtas pazemots (ģimenē, darbā vai sabiedrībā) un nespēj par sevi pastāvēt.


Metostāžu rašanās iemesli:

No psihosomatikas skatupunkta, metastāzes bieži rodas nevis no paša pirmā audzēja, bet gan no reakcijas uz diagnozi. Piemēram, uzzinot par krūts vēzi (rūpju konflikts), cilvēks nobīstas no nāves (plaušas) un sāk justies nederīgs (kauli).

Tāpēc terapijā ir tik svarīgi:

Noņemt bailes no diagnozes., atjaunot cilvēka pašcieņu, sniegt drošības sajūtu, ka viņš nav viens.

Tas palīdz apturēt jaunu konfliktu veidošanos un ļauj medicīnai efektīvāk strādāt ar fizisko ķermeni.

No bioloģiskā viedokļa, kad mēs piedzīvojam pašvērtējuma kritumu, attiecīgajā vietā (piemēram, kaulā vai limfmezglā) notiek audu "sarukšana" (mikroskopiski caurumiņi). Tiklīdz konflikts tiek atrisināts vai cilvēks sāk justies drošāk, organisms sāk šo vietu "remontēt" – tieši šajā atjaunošanās fāzē limfmezgls pietūkst un tajā sāk vairoties šūnas. Tradicionālā medicīna šo aktīvo atjaunošanās procesu bieži diagnosticē kā metastāzes vai limfomu.

Lūk, īss apraksts par to, ko simbolizē metastāzes konkrētos orgānos:

Limfmezgli: "Nepietiekamības" sajūta

Konflikts: Vieglāks pašvērtējuma kritums nekā kauliem.

Būtība: Limfa ir saistīta ar aizsardzību un pašcieņu. Metastāzes limfā parasti parādās, kad cilvēks jūtas "pietiekami nevarīgs" kādā dzīves jomā vai nespēj sevi aizstāvēt.

Par ko liecina: Lokāla pašvērtības samazināšanās atkarībā no atrašanās vietas (piemēram, paduses limfmezgli – saistība ar attiecībām vai rūpēm).

Metastāzes cirkšņa limfmezglos ( kāju augšpusē)


Cirkšņa zona psihosomatiski ir saistīta ar kustību, seksualitāti un pozīciju dzīvē.

Galvenais konflikts: "Nespēja virzīties uz priekšu" vai "Kustības aizliegums".

Emocionālie iemesli:

Sajūta, ka cilvēks nevar vai nedrīkst veikt kādu svarīgu "soli" dzīvē (piemēram, aiziet no attiecībām, mainīt darbu, pārcelties. 

Seksualitātes vai partnerattiecību konflikts: Pašvērtējuma kritums saistībā ar savu pievilcību vai seksuālo funkciju (bieži parādās kā reakcija pēc prostatas, dzemdes vai urīnpūšļa operācijām).

Sajūta par "nepareizu virzienu": "Es eju tur, kur es negribu, bet esmu spiests to darīt."

Par ko tas liecina: Ķermenis caur limfmezgliem cirkšņos reaģē uz pārdzīvojumu, ka cilvēks ir zaudējis kontroli pār savu gaitu, virzību vai vīrišķo/sievišķo pašapziņu.

Psihosomatikas un Jaunās vācu medicīnas skatījumā limfātiskā sistēma ir cieši saistīta ar mūsu pašvērtējumu un spēju aizstāvēties. Limfa reaģē tad, kad cilvēks jūtas "nepietiekami labs", "bezspēcīgs" vai kad viņa pašcieņa ir tikusi aizskarta.


Plaušas: Eksistenciālas bailes

Konflikts: Bailes no nāves (mirstamības šoks), sajūta, ka laikam es neizdzīvošu...

Būtība: Kad cilvēks uzzina diagnozi "vēzis", viņu bieži pārņem panika un sajūta, ka "gaiss beidzas". Plaušu alveolas sāk pastiprināti strādāt (vairoties), lai it kā uzņemtu vairāk skābekļa izdzīvošanai.

Par ko liecina: Cilvēks jūtas tā, it kā viņam būtu atņemta iespēja elpot un dzīvot.


Aknas: "Eksistenciālais bads"

Konflikts: Bailes par izdzīvošanu materiālā līmenī (bada konflikts).

Būtība: Aknas atbild par resursu uzkrāšanu.

Ja cilvēks uzzinot par onkoloģijas diagnozi, nobīstās palikt bez naudas, nespēt uzturēt ģimeni slimības dēļ vai baidās, ka es tagad nevarēšu pastrādāt, ka "nebūs ko ēst" (tēlaini vai burtiski), aknas reaģē.

Par ko liecina: Dziļa nedrošība par rītdienu un bailes par fizisko resursu trūkumu.


Kauli: Pašvērtības sabrukums

Konflikts: Smags pašvērtējuma kritums (devalvācijas konflikts).

Būtība: Kauli ir mūsu karkass. Ja cilvēks slimības dēļ jūtas "nederīgs", "bezspēcīgs" vai "vairs nav tas, kas bija", organisms sāk noārdīt kaulaudus (osteolīze). Atveseļošanās fāzē tur veidojas jauni audi, ko bieži diagnosticē kā metastāzes.

Par ko liecina: Sajūta: "Esmu pilnībā salauzts/nederīgs kā cilvēks vai vīrietis/sieviete."


Nieres (parenhīma): Eksistenciālais šoks

Konflikts: Sajūta, ka esi "izmests krastā" vai pilnīgi vientuļš (bēgļa/pamestības konflikts).

Būtība: Nieres regulē šķidrumu. Ja cilvēks jūtas pamests viens pats slimnīcā, izolēts no tuviniekiem vai zaudējis visus savus orientierus, nieres sāk aizturēt ūdeni.

Par ko liecina: Bailes palikt bez atbalsta un pilnīga izolētības sajūta.


Dzimtas pieredze un "Gadskārtas sindroms"

Mēs neesam izolēti – mēs nesam sevī savas dzimtas stāstus. Kari, izsūtīšanas un smagi zaudējumi iepriekšējās paaudzēs var atstāt emocionālu nospiedumu. Ja dzimtā onkoloģija ir bijusi, pēcnācējos var veidoties neapzinātas, ilgstošas bailes, kas rada hronisku spriedzi. Interesants fenomens ir "gadskārtas sindroms", kad slimība parādās vecumā, kurā kādam no priekštečiem notika liela krīze. Izstrādājot šos dzimtas konfliktus un mainot savu attieksmi, mēs noņemam šo vēsturisko spriedzi no sava ķermeņa.

"Praksē bieži novērojams, ka dzimtas pieredze (piemēram, mammas vai vecmāmiņas slimība) nākamajās paaudzēs var radīt spēcīgu neapzinātu trauksmi: 'vai arī ar mani tā notiks?'. Diemžēl ilgstošas bailes un gaidas uz sliktāko scenāriju rada hronisku iekšējo spriedzi. Šāds nemitīgs stresa stāvoklis novājina organisma aizsargspējas, padarot to uzņēmīgāku pret saslimšanām. Tāpēc ir būtiski strādāt ne tikai ar fizisko veselību, bet arī ar savu attieksmi un domām – tās mainot, mēs noņemam šo 'iedzimto' spriedzi un palīdzam ķermenim atgūt līdzsvaru."

Ilgstošas gaidas uz slimību (neapzinātas), var kļūt par palaidējmehānismu fiziskām kaitēm. Strādājot ar psihosomatiku, mēs mācāmies atdalīt savu likteni no dzimtas traumām, tādējādi samazinot iekšējo spriedzi un radot telpu atveseļošanai.

Svarīgi saprast – ka katrs orgāns saistīts ar savu emocionālo konfliktu, tāpēc katram cilvēkam slimības gaita ir individuāla un  tikai ar fizisku ārstēšanu ne vienmēr pietiek.

Operācijas un medicīniskā palīdzība ir ļoti būtiska, taču, ja netiek risināti iekšējie cēloņi – emocionālie pārdzīvojumi un konflikti –, slimība var atkārtoties.

Strādājot ar šiem gadījumiem, ir svarīgi:

Atrast brīdi, kad "salūza" pašvērtējums: Kas notika pirms tam? Kurā brīdī cilvēks sajutās vājš vai bezspēcīgs?

Atjaunot drošības sajūtu par kustību: Saprast, ka pat ja fiziskā kustība ir ierobežota, cilvēka iekšējā vērtība nemainās.

Kāpēc Jāatrisina "Diagnozes šoks"?

Daudzas metastāzes (piemēram, plaušās) rodas no nāves bailēm pēc tam, kad ārsts ir pateicis diagnozi. Cilvēkam burtiski "aizsit elpu".

Tāpēc ir svarīgi-noņemt bailes no pašas diagnozes: Jo bailes no "metastāzēm" rada jaunus konfliktus (piemēram, plaušās vai aknās), tādējādi radot apburto loku

Rīcība: "Brīdī, kad uzzināta diagnoze, vissvarīgākais ir dot sev atļauju – izrunāties, izkliegties un pieņemt, ka diagnoze nav spriedums. Ir būtiski mazināt situācijas dramatismu, lai ieraudzītu ceļu uz priekšu. Ja šis posms ir palaists garām un šoks ir "iesprūdis" Tevī, es palīdzēšu to atbrīvot. 

Vecajam dramatismam un saspringumam nav jāpaliek Tavā iekšienē – mēs to noņemsim kopā."


Ja darbs notiek kompleksi – paralēli medicīnai, arī ar psihosomatiku –, rezultāti visbiežāk ir pārsteidzoši labi, un organisms spēj atgriezties līdzsvarā un veselībā.

Mērķis nav aizstāt medicīnu, bet papildināt to, strādājot ar cēloni, ne tikai sekām. Tas palīdz radīt labvēlīgu augsni noturīgai remisijai un pilnvērtīgai veselības atjaunošanai.

Atcerieties, ka medicīna strādā ar sekām (audzēju šūnām), bet darbs ar psihosomatiku palīdz atrast cēloni un "izslēgt" signālu, kas liek šīm šūnām nekontrolēti vairoties.



Sieviešu ginekoloģiskās problēmas (krūtis, dzemde, olnīcas) bieži saistītas ar dziļām emocionālām un attiecību tēmām. Katrs orgāns var atspoguļot savu konfliktu, tāpēc vienmēr svarīgi skatīties individuāli. Krūtis ir sievišķā simbols rūpēm un barošanai.  Krūtis reaģē uz to, kas sievietei ir visdārgākais – attiecībām, tuvību un piederības sajūtu.

Krūts onkoloģijas psihosomatiskajā skatījumā bieži pamatā ir dziļš atdalīšanas vai zaudējuma konflikts.  Tas var būt spēcīgs pārdzīvojums, kas saistīts ar bērnu, partneri vai “ligzdu” – šķiršanās, attiecību sabrukums, bērna aiziešana, tuva cilvēka zaudējums vai sajūta, ka tiek apdraudētas attiecības. Bieži šim klāt nāk arī pārmērīga rūpēšanās par citiem, sevis nolikšana pēdējā vietā, iekšēji apspiestas sāpes un bailes zaudēt tuvību.

Krūts vēzis: "Ligzdas" un "Atdalīšanas" drāma

Sajūta, ka kāds tuvs ir “atrauts no krūtīm” – bērns, partneris vai pat mājas, dzimtene. Tas var būt:
– šķiršanās vai attiecību sabrukums
– bērna aiziešana (studijas, darbs, dzīve citur)
– partnera attālināšanās vai zaudējums
– piespiedu pārcelšanās, māju zaudēšana

Spēcīgs pārdzīvojums var rasties arī situācijās, kad sieviete jūtas apdraudēta attiecībās – piemēram, uzzinot par neuzticību vai baidoties zaudēt partneri.

Labrocēm (Dominējošā labā roka)

Labrocēm ķermenis ir sadalīts divās emocionālās zonās:

Kreisā krūts (Mātes/Bērna/Ligzdas puse):

Saistība: Attiecības ar tiem, kas atrodas "zemāk" vai "augstāk" hierarhijā – māte, bērni, arī mājdzīvnieki (kuri tiek uztverti kā bērni).

Konflikts: Pārmērīgas rūpes, strīds vai bailes par bērna veselību, vai trauma saistībā ar savu māti. Tāpat šeit ietilpst "ligzdas" tēma – bailes zaudēt mājas.

Labā krūts (Partnera/Sociālā puse):

Saistība: Attiecības ar "līdzvērtīgajiem" – vīrs, partneris, brālis, māsa, tēvs, kolēģi vai pat konkurenti.

Konflikts: Atdalīšanas konflikts no partnera (šķiršanās, neuzticība), konflikti ar tēvu vai smagas problēmas darbā ar kolēģiem.

Kreilēm (Dominējošā kreisā roka)

Kreilēm šis sadalījums ir precīzi pretējs:

Kreisā krūts: Saistīta ar partneri, tēvu un sociālo vidi.

Labā krūts: Saistīta ar māti, bērniem un "ligzdu".

Šis sadalījums nav izdomāts – tas sakņojas zīdītāju evolūcijā. Kad māte-labroce tur zīdaini, viņa dabiski to biežāk tur pie kreisās krūts (tuvāk sirdij, kreisā roka paliek pasīvāka, labā – brīva aizsardzībai). Tādēļ kreisā puse bioloģiski ir kļuvusi par "barošanas un aprūpes" zonu, bet labā – par "darbības un partnerības" zonu.


Psihosomatikā izšķir divus galvenos audu veidus, kas reaģē atšķirīgi:

Piena dziedzeri (Adēno-karcinoma):

Konflikts: Pārmērīgas rūpes vai "strīda" konflikts ligzdā(ģimenē).

Sajūta: "Es par maz par viņu parūpējos", "Manam bērnam/vīram draud briesmas".

Bioloģiskā jēga: Ķermenis audzē papildu dziedzeru šūnas, lai it kā ražotu vairāk piena un spētu "izbarot" (izglābt) vājo vai apdraudēto ģimenes locekli.

Piena vadi (Intraduktālais vēzis):

Konflikts: Atdalīšanas konflikts.

Sajūta: "Man viņu atrāva no krūtīm", "Es zaudēju kontaktu", "Viņš vairs nav ar mani".

Būtība: Šeit sāpes rodas no tā, ka kontakts ir pārrauts pēkšņi un sāpīgi.


Olnīcas: "Zaudējums līdz sirds dziļumiem"

Olnīcas ir sievišķības esence un dzīvības sākums.

Konflikts: Smags zaudējums vai bailes no tā.

Sajūta: "Es zaudēju pašu dārgāko". Tas nav tikai partneris, tas var būt bērns, tuvs draugs vai pat mājdzīvnieks.

Īpatnība: Olnīcu vēzis bieži parādās tad, kad sieviete jūtas "iztukšota" un zaudējusi savu dzīves jēgu kā radītāja.

Endometrioze: "Svešā teritorija"

Endometrioze ir stāsts par sievieti, kura nevar justies droši savā "mājā" (dzemdē), tāpēc mēģina izveidot ligzdu kaut kur citur.

Konflikts: "Šeit (šajās attiecībās vai mājās) man nav droši radīt bērnus".

Sajūta: "Es gribu bērnu, bet ne šajos apstākļos". Endometrija šūnas sāk izplatīties ārpus dzemdes, it kā meklējot citu, drošāku vietu, kur "pieķerties".

Dzemde un endometrijs bieži saistīti ar seksuāliem un attiecību konfliktiem – aizvainojumu, vilšanos, sajūtu, ka “es negribu”, “man nav labi šajās attiecībās”, nespēju pieņemt partneri vai situāciju.


Dzemdes mioma un Dzemdes vēzis: "Mana vieta" un "Mantiņa"

Dzemde ir vieta, kur mēs radām dzīvību. Tā simbolizē drošību un mājas.

Dzemdes mioma:

Konflikts: "Nespēja radīt/iznēsāt" vai "Vēlme pēc bērna".

Sajūta: Bieži mioma rodas kā neapzināta "aizstājēja" bērnam. Ja sieviete ļoti vēlas bērnu, bet nevar (vai nevar no konkrētā vīrieša), vai ja ir bijis aborts/zaudējums, dzemdes muskulatūra sāk biezēt (veidojot miomu), lai kļūtu stiprāka nākamajai "mājai".

Dzemdes mioma var būt saistīta ar dziļu pašvērtējuma ievainojumu kā sievietei – sajūtu, ka neesi pietiekami sievišķīga, vēlama vai mīlēta. Bieži šie pārdzīvojumi sakņojas agrākā pieredzē – attiecībās, bērnībā vai pusaudžu gados.

Ja sieviete jūtas atgrūsta, nenovērtēta vai nemīlēta kā sieviete, šīs emocijas var uzkrāties ķermenī.

Dažos gadījumos ķermenis veido arī papildu aizsardzību – piemēram, svara pieaugumu, lai mazinātu ievainojamību vai uzmanību.

Mioma var simbolizēt arī nepieciešamību pēc spēka, lai izturētu partnera radīto spiedienu vai dominēšanu.


Dzemdes gļotādas (endometrija) vēzis:

Konflikts: "Netīrs" konflikts ar vīrieti vai seksuāls pazemojums.

Sajūta: "Tas bija pretīgi", "Man nodarīja pāri", "Šīs attiecības mani indē". Tas bieži ir saistīts ar necieņu vai vīrieša nodevību, ko sieviete nespēj "pārstrādāt.

Dzemdes kakls var reaģēt uz vilšanos attiecībās, teritorijas vai partnera zaudējuma sajūtu.

Dzemdes muskulatūra – tēmas par grūtniecību: nevēlama grūtniecība vai, tieši otrādi, sāpīga nespēja ieņemt vai iznēsāt bērnu.

Svarīgi saprast – šie procesi nav apzināti. Tas ir ķermeņa mēģinājums pasargāt un pielāgoties.

Strādājot ar iekšējiem pārdzīvojumiem, pašvērtējumu un attiecību pieredzi, iespējams atjaunot līdzsvaru gan emocionāli, gan fiziski.

Dzemdes un olnīcu onkoloģijas psihosomatiskajā skatījumā bieži saistītas ar dziļiem sievišķības, attiecību un zaudējuma pārdzīvojumiem.

Dzemde biežāk saistīta ar tēmām:
– attiecības ar vīrieti, partnerību
– vilšanās, aizvainojums, pazemojums attiecībās
– nevēlama grūtniecība vai, tieši pretēji, sāpīga nespēja ieņemt bērnu
– sajūta, ka “mani kā sievieti negrib”, “es neesmu vērtīga”

Tas var būt dziļš iekšējs konflikts par sievišķību, tuvību un vietu attiecībās.

Olnīcas biežāk saistītas ar:
– tuva cilvēka zaudējumu vai bailēm to zaudēt
– šķiršanos, attiecību sabrukumu
– dziļām skumjām un vientulības sajūtu

Šeit dominē zaudējuma un piederības tēma.

Abos gadījumos svarīgs ir pārdzīvojuma dziļums – cik ļoti sieviete jūtas ievainota, pamesta vai nespēj pieņemt notikušo.

Kāpēc Jāatrisina "Diagnozes šoks"?

Daudzas metastāzes (piemēram, plaušās) rodas no nāves bailēm pēc tam, kad ārsts ir pateicis diagnozi. Cilvēkam burtiski "aizsit elpu".

Tāpēc ir svarīgi-noņemt bailes no pašas diagnozes: Jo bailes no "metastāzēm" rada jaunus konfliktus (piemēram, plaušās vai aknās), tādējādi radot apburto loku

Rīcība: "Brīdī, kad uzzināta diagnoze, vissvarīgākais ir dot sev atļauju – izrunāties, izkliegties un pieņemt, ka diagnoze nav spriedums. Ir būtiski mazināt situācijas dramatismu, lai ieraudzītu ceļu uz priekšu. Ja šis posms ir palaists garām un šoks ir "iesprūdis" Tevī, es palīdzēšu to atbrīvot. 

Vecajam dramatismam un saspringumam nav jāpaliek Tavā iekšienē – mēs to noņemsim kopā."


Menopauze un hormonālais stāvoklis: Hormonu svārstības vai hormonālo preparātu lietošana var nedaudz mainīt to, cik intensīvi ķermenis reaģē uz konfliktu, taču pušu sadalījums (bioloģiskais kods) nemainās. Dažreiz cilvēks raksta ar labo roku, bet bioloģiski ir kreilis (pārmācīts). Vienkāršs tests: "Aplaudēšanas tests". Rokas plauksta, kura ir augšpusē un sit pa apakšējo, parasti norāda uz dominējošo puslodi.

Ilgstoši neatrisināti emocionālie konflikti var radīt spriedzi, kas izpaužas arī ķermenī. Svarīgs ir ne tikai pats notikums, bet tas, cik dziļi sieviete to pārdzīvo un vai spēj to izjust un atlaist.

Ilgstoši neatrisināts emocionāls pārdzīvojums rada spriedzi, kas var izpausties arī ķermenī.

Sieviete nevar vienkārši "pārstāt baidīties" pēc pavēles. Tas, ko mēs varam darīt:

Ieraudzīt: Atpazīt, kurā brīdī sākās spiediens (gada laikā pirms slimības).

Atzīt: Atļaut sev just tās dusmas vai skumjas, kas tika apspiestas.

Rīkoties: Paralēli medicīnai strādāt ar terapeitu, lai "izlādētu" šo emocionālo spriegumu.

Sievietēm vajadzētu pārstāt cīnīties ar savu ķermeni, kā ar ienaidnieku un sākt to klausīties kā sabiedroto, kurš kliedz pēc palīdzības.

Tāpēc svarīgi ir skatīties uz situāciju kompleksi – gan medicīniski, gan emocionāli, strādājot ar cēloni, ne tikai sekām.

  • Vīrieša reproduktīvie orgāni ir tieši saistīti ar viņa identitāti un potenci (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē – kā spēju ietekmēt pasauli). Tāpat kā sievietēm, arī vīriešiem katrs orgāns reaģē uz savu "drāmu"
    Prostata: * Konflikts: "Nespēja radīt pēcnācējus" vai "Seksuāls pašvērtējuma kritums".

    • Sajūta: "Es vairs neesmu vecis", "Esmu par vecu/nederīgu partnerattiecībām", bieži parādās, kad vīrietis jūtas seksuāli atstumts vai kad viņa autoritāte ģimenē (kā tēviņam) tiek apšaubīta.

    Sēklinieki: Konflikts: Smags zaudējuma konflikts (līdzīgi kā olnīcas).
    Sajūta: Bērna, tuva cilvēka vai pat mājdzīvnieka zaudējums. Bailes, ka "dzimta turpināsies/beigsies".

    Sēklinieku vēzis: Smags zaudējuma konflikts
    Sēklinieki vīrietim bioloģiski un simboliski ir dzīvības sākums un dzimtas turpinājums. Tāpēc psihosomatikā (pēc GNM un profesora pētījumu metodēm) sēklinieku audu izmaiņas vienmēr ir saistītas ar zaudējumu.

    Galvenais konflikts: "Dziļš zaudējuma konflikts".
    Emocionālie iemesli:
    Bērna zaudējums vai bailes par bērnu: Tas ir visbiežākais iemesls. Tas var būt reāls zaudējums vai arī situācija, kurā vīrietis jūtas vainīgs, ka nav spējis nosargāt bērnu.
    Tuvinieka vai drauga zaudējums: Kāds, kurš vīrietim ir bijis sirdij ļoti tuvs un kura aiziešana radījusi "tukšuma" sajūtu.
    Mājdzīvnieka zaudējums: Dažkārt suns vai kaķis tiek uztverts kā "ģimenes loceklis/bērns", un tā nāve var izraisīt šo bioloģisko reakciju.
    Bailes par dzimtas beigām: Ja vīrietis jūtas kā "pēdējais savā dzimtā" un nespēj radīt pēcnācējus, ķermenis var reaģēt, pastiprinot šūnu vairošanos, lai it kā palielinātu "reproduktīvo jaudu".
    Bioloģiskā jēga: Aktīvajā konflikta fāzē sēklinieku audi sarūk (nekroze), bet pēc konflikta atrisināšanas vai smagā šoka brīdī organisms sāk strauji audzēt jaunas šūnas, lai kompensētu zaudējumu. Medicīniski to diagnosticē kā audzēju. Sēklinieku vēzis prasa strādāt ar skumjām, sērām un zaudējuma atlaišanu.
    Parafimoze prasa strādāt ar robežām, kaunu un savas vīrišķās vērtības apzināšanos.

    Urīnizvadkanāls / Urīnpūslis-Konflikts: "Teritorijas iezīmēšanas" konflikts.
    Sajūta: Nespēja noteikt savas robežas darbā vai mājās. "Es nevaru noteikt noteikumus savā teritorijā."

    Dzimumloceklis:Konflikts: Spēcīgs pašvērtējuma kritums saistībā ar vīrišķību vai seksuālo sniegumu. Kauns vai vainas apziņa.

    Prostatas viens no konfliktiem  ir  "Vīrišķā vērtība un loma".

    Teritoriālā efektivitāte: Vīrietim "būt vīrietim" nozīmē būt noderīgam, gādāt, darboties savā teritorijā (mežā). Kad dēls (jaunāks tēviņš) pasaka: "Tu vairs nevari, tu esi par vāju", tēvam tas ir kastrācijas konflikts simboliskā līmenī.

    Cita nokrāsa-dziļa pamatu graušanas sajūta attiecībās. Papildus vēlīnākā vecumā tas var saasināties, ja vīrietis zaudē savu lomu – nevar nodrošināt, pelnīt vai būt aktīvs. Tad rodas sajūta: “es vairs neesmu vīrietis”.

    Bioloģiskā reakcija: Prostata sāk augt (veidojas adenoma vai audzējs), jo bioloģiski organisms mēģina "pastiprināt" dziedzeri, lai vīrietis atkal kļūtu "jaudīgāks".

    Otrs prostatas konflikts ir "Netīrais", seksuālās nospiešanas konflikts ar nokrāsām: riebums - seksuālās problēmas, aizliegti paņēmieni, seksuāla nodevība vai tās piedzīvošana (īpaši, ja saistīta ar pazīstamu cilvēku). Ja vīrietis redz nodevību, viņa bioloģija var pieņemt lēmumu: "Šeit nav droši vairoties" vai "Es neesmu pietiekami labs tēviņš". Rezultātā sēklinieki vai prostata var "atslēgties" vai sākt rētoties (saaugumi), bloķējot spermas izvadi. Tas ir bioloģisks stops pavairošanai vidē, kurā vīrietis ir dziļi pazemots.

    Šie pārdzīvojumi ietekmē pašvērtējumu un var radīt spriedzi mazā iegurņa zonā.

    Potences problēmas: Bailes un mugurkauls

    Potence (erekcija) nav saistīta ar prostatu tiešā veidā, bet gan ar nervu sistēmu un pašvērtējumu.

    Mugurkaula kompresija (krustu/jostas zona): Krustu kauls un jostas skriemeļi (L4-L5-S1) psihosomatikā atbild par balstu un seksuālo pašvērtējumu. Ja tur ir kompresija, tas fiziski nospiež nervus, kas atbild par erekciju, bet emocionāli tas nozīmē: "Es nevaru noturēt savu pozīciju", "Man nav balsta".

    Potence kā "izpildījums": Potence pazūd, kad vīrietis sāk domāt un vērtēt. Erekcija ir dabisks process; tiklīdz parādās bailes no izgāšanās ("vai man sanāks?", "vai es viņu apmierināšu?"), smadzenes pārslēdzas uz izdzīvošanas režīmu, un asinis aizplūst uz kājām (lai bēgtu), nevis uz dzimumorgāniem.

    Daļēji seksuāls, netīrs konflikts, ar konfliktu saistīts - rūpes par dzimtas līnijas turpināšanu, pēcnācēju nodrošināšana. Paškritika par to: “Jo sliktāks seksuālais partneris es kļūstu, jo mazāk es apmierinu savu sievu, jo vairāk es viņu krāpu, jo netīrāks es jūtos. No tā var rasties problēmas mazajā iegurnī, iegurņa kaulos, jo tieši ar viņiem mēs pieņemam seksuālo partneri. Uzspiesta seksualitāte, kad nevaru atļauties "tikt noraidīts, bet pats īsti nevēlos tuvību." Varianti - “Es esmu slikts seksuālais partneris, es nesagādāju prieku. "Es krāpju savu sievu, esmu cūka." Pretīgs seksuālais konflikts, kad sevi noniecina, sajūta, ka ir pretīgas seksuālas problēmas pārī. Sitiens zem jostas, nodevība, sajūta, ka esi apmānīts visdziļākajā būtībā. Tas izskaidro pēc konflikta metastāzes un patoloģiju prostatas dziedzerī. :Pēc prostatas adenomas, sēklinieku vai sfinktera operācijas, vīrietis var kļūt impotents un ciest no nesaturēšanas. Viņš cieš no lielas sevis pašcieņas graušanas, paškritikas, kas pamazām sāk saārdīt iegurņa kaulus. Nesaturēšana liek viņam veikt arvien pretīgākas darbības seksuālajā zonā, no kā viņa pašnovērtējums nokrīt uz nulli. Jo ir sajūta, ka agrāk es radīju bērnus, baudīju seksu, bet tagad iečurāju biksēs vai jāstaigā pamperā, tas pilnībā sagrauj vīrieša pašnovērtējumu un var sākt rasties jau citi konflikti un iekaisumi citos orgānos.

    Prostatas onkoloģijas psihosomatiskajā skatījumā bieži saistīta ar dziļiem un ilgstošiem konfliktiem par vīrišķību, pašvērtējumu un attiecībām.

    Tas var veidoties, ja ilgstoši ir:
    – sajūta, ka neesmu pietiekams kā vīrietis vai partneris
    – spēcīga paškritika par seksualitāti vai sniegumu
    – aizvainojums, nodevība vai pazemojums attiecībās
    – bailes zaudēt partneri vai savu lomu ģimenē
    – apspiesta seksualitāte vai iekšējs konflikts šajā jomā

    Bieži klāt nāk arī tēmas par dzimtas turpināšanu, pēcnācējiem un savu nozīmi kā vīrietim.

    Svarīgs ir ne tikai pats notikums, bet tas, cik dziļi cilvēks to pārdzīvo un cik ilgi šo spriedzi sevī nes.

    Ilgstoši neatrisināti iekšējie konflikti rada spriedzi, kas var izpausties arī ķermenī.

    Parafimoze: Robežu un seksualitātes konflikts

    Parafimoze (kad priekšādiņa ir atvilkta un vairs neatgriežas savā vietā, radot tūsku,kas nereaģēšanas gadijumā, var beigties ar orgāna nekrozi) psihosomatiski ir stāsts par aizsardzību un pāreju. Ja laicīgi neizdodas tikt pie urologa, jāsauc Neatliekamā palīdzība, lai nav par vēlu.

    Galvenais konflikts: "Smags seksuāls pašvērtējuma kritums" vai "Piespiedu atsegšanās".

    Emocionālie iemesli:

    Aizsardzības zudums: Priekšādiņa simbolizē aizsardzību. Parafimoze var rasties situācijā, kad vīrietis jūtas "atsegts", neaizsargāts vai publiski pazemots savā vīrišķībā.

    Seksuāla neadekvātība: Sajūta, ka "man nekas nesanāk" vai "es neesmu vēlams".

    Vainas apziņa: Pārdzīvojums par kādu seksuālu aktu vai darbību, kas vīrietim šķiet nepareiza vai par ko viņš kaunās.

    Fiziskā izpausme: Tūska, kas bloķē asinsriti, simbolizē spēcīgu emocionālo spriedzi, no kuras vīrietis netiek vaļā. Viņš ir "iestrēdzis" kādā nepatīkamā situācijā vai attiecībās. 

    Bieži šai problēmai apakšā ir liela spriedze, muguras skriemeļu kompresija, kas beigās var izsaukt asinsrites problēmu loceklī, ja tā nav bijusi iedzimta fimoze(šaura priekšādiņa).

    Parafimoze prasa strādāt ar robežām, kaunu un savas vīrišķās vērtības apzināšanos.

    Prostatas veselība: Emocionālie cēloņi un bioloģiskās pakāpes

    Vīrieša ķermenis uz emocionāliem triecieniem reaģē specifiski – prostata bioloģiski ir saistīta ar vīrieša lomu, jaudu un pašvērtējumu. Atkarībā no konflikta dziļuma un fāzes, mainās arī fiziskā izpausme:

    Prostatīts (iekaisums) – Veseļošanās fāze:Iekaisums un sāpes parasti neparādās pašā stresa kulminācijā, bet gan tad, kad situācija ir nedaudz atslābusi. Vīrietis ir bijis ilgstošā saspringumā (par attiecībām ar sievu, savu lomu vai "netīru" situāciju), un brīdī, kad konflikts atrisinās, ķermenis caur iekaisumu sāk "tīrīšanas" un atjaunošanās procesu.

    Hemoroīdi-Konflikts: Identitāte un "kur ir mana vieta?".

    Psihosomatiskais stāsts: Tas rodas situācijās, kad vīrietis jūtas spiests atrasties vietā, kurā viņš negrib būt, vai nespēj pieņemt lēmumu – palikt vai iet. Tas ir lēmuma pieņemšanas konflikts "pie izejas".

    Adenoma (palielināšanās) – Ilgstoša nepietiekamības sajūta:Tā veidojas kā reakcija uz lēnu, hronisku konfliktu. Tā ir iekšēja sajūta: "Es lēnām kļūstu vecāks, vājāks, mazāk noderīgs kā vīrietis." Tā kā bioloģiski prostata atbild par vīrišķo jaudu, ķermenis mēģina kompensēt šo "vājumu", audzējot papildu audus, lai vīrietis atkal justos spēcīgāks un noderīgāks savā teritorijā.

    o dziļāk vīrietis izjūt savas vērtības zudumu vai nodevību, jo spēcīgāk reaģē audi. Slimība šeit kalpo kā bioloģisks spogulis tam, kas notiek vīrieša dvēselē un viņa pašsajūtā savā "barā".

    Prostatas onkoloģija – Dramatisks un dziļš trieciens:Vēzis rodas no pēkšņa, intensīva šoka, ko psihosomatikā sauc par "sitienu zem jostasvietas". Tā ir nodevība, ko nav iespējams sagremot, vai brutāls vīrišķās pašcieņas sabrukums. Spilgts piemērs ir situācija, kad vīrietim aizliedz darīt to, kas definē viņa noderību (kā aizliegums doties uz mežu vai strādāt), liekot viņam justies kastrētam savā būtībā. Šādos brīžos organisms ieslēdz maksimālu programmu, lai bioloģiski "izdzīvotu" šo pazemojumu. 

    Runājot par iegurņa kauliem.  Kad vīrietis uzzina par prostatas diagnozi, viņš piedzīvo otru triecienu – "Esmu lūznis, esmu nederīgs". Šis pašvērtējuma sabrukums "iekožas" kaulos (metastāzes iegurnī), jo kauli ir mūsu stipruma simbols. Tas parāda, ka vīrietim prostata sāp tad, kad viņam "atņem mežu" vai "atņem ticību savai vīrišķībai". Tāpat kā sieviešu gadījumā, arī vīriešiem šie procesi notiek neapzināti.

    Kāpēc Jāatrisina "Diagnozes šoks"?

    Daudzas metastāzes (piemēram, plaušās) rodas no nāves bailēm pēc tam, kad ārsts ir pateicis diagnozi. Cilvēkam burtiski "aizsit elpu".

    Tāpēc ir svarīgi-noņemt bailes no pašas diagnozes: Jo bailes no "metastāzēm" rada jaunus konfliktus (piemēram, plaušās vai aknās), tādējādi radot apburto loku

    Rīcība: "Brīdī, kad uzzināta diagnoze, vissvarīgākais ir dot sev atļauju – izrunāties, izkliegties un pieņemt, ka diagnoze nav spriedums. Ir būtiski mazināt situācijas dramatismu, lai ieraudzītu ceļu uz priekšu. Ja šis posms ir palaists garām un šoks ir "iesprūdis" Tevī, es palīdzēšu to atbrīvot. 

    Vecajam dramatismam un saspringumam nav jāpaliek Tavā iekšienē – mēs to noņemsim kopā."


    Strādājot kompleksi – ar urologu un psihosomatikas speciālistu –, var ne tikai ārstēt sekas, bet arī "izslēgt" šo iekšējo trauksmes pogu, kas liek ķermenim reaģēt tik krasi.

    Tāpēc svarīgi ir skatīties uz situāciju kompleksi – gan medicīniski, gan emocionāli, strādājot ar cēloni, ne tikai sekām.

    Plaušas: Elpa, Dzīvība un Drošība

    Plaušas nodrošina mūsu saikni ar dzīvību. Psihosomatikā tās ir tieši saistītas ar mūsu eksistenciālo drošības sajūtu. Ja šī sajūta tiek iedragāta, rodas iekšējais konflikts: "Man ir par grūtu dzīvot", "Es netieku galā", "Man trūkst gaisa".

    Plaušas nodrošina skābekļa uzņemšanu un ir cieši saistītas ar dzīvības, elpas un drošības sajūtu.

    Psihosomatiskajā skatījumā plaušu tēma bieži saistīta ar bailēm un izdzīvošanas sajūtu:
    – bailes par dzīvību, nāvi
    – sajūta, ka “man trūkst gaisa”, “es netieku galā”
    – bezizeja, tupika sajūta
    – vēlme aizbēgt no situācijas
    – dziļš stress, kad šķiet, ka nav atbalsta

    Iekšējais konflikts bieži skan: “man ir par grūtu dzīvot”, “es nejūtos droši”, “man nav izejas”.

    Šādos stāvokļos cilvēks var piedzīvot trauksmi, izmisumu, vilšanos, dziļas skumjas. Rodas sajūta, ka viņš ir iespiests stūrī un zaudē brīvību rīkoties.

    Spēcīgas bailes, īpaši par savu vai tuvinieku dzīvību, rada lielu spriedzi plaušu zonā.

    Tāpēc ļoti svarīgi ir mazināt šo iekšējo trauksmi un atjaunot drošības sajūtu.

    Strādājot ar bailēm, emocijām un uztveri par situāciju, iespējams pakāpeniski atjaunot līdzsvaru gan psihiski, gan fiziski.

    Kā rodas plaušu problēmas?

    Astma: Bieži saistīta ar apspiestām emocijām , kontroli iekšēju spriedzi. Cilvēks burtiski "neļauj sev elpot", jo jūtas ierobežots vai "nosmacēts" no pārlieku liela spiediena (ģimenē, darbā). 

    Tā ir vienlaicīga vajadzība pēc tuvības un bailes no tās. 

    "Ieelpa" un "Izelpa" (ņemšanas un došanas līdzsvars):

    Plaušas nav tikai par bailēm, bet arī par brīvību. 

    Ieelpa ir dzīvības pieņemšana, bet izelpa – spēja atdot, palaist vaļā. Astmas gadījumā cilvēks bieži var ieelpot, bet nevar izelpot (viņš grib paņemt, bet baidās atdot/palaist kontroli).

    Cilvēks it kā “neļauj sev pilnībā elpot” – nevar brīvi izpaust emocijas, īpaši dusmas vai bailes. Bieži klāt ir sajūta, ka kāds ierobežo, kontrolē vai “nosmacē”. Var būt arī dziļa vajadzība pēc tuvības, bet vienlaikus bailes no tās.

    Iekšējie konflikti astmas gadījumā:
    – “man trūkst brīvības”
    – “es nevaru izteikt sevi”
    – “man ir par daudz spiediena”

    Plaušu konflikti (bronhos) bieži ir saistīti ar "teritoriālām bailēm" – kad kāds apdraud manu telpu, mājas, drošo zonu. Tas papildina tavu tēzi par "iespiestību stūrī".

    Plaušu onkoloģija biežāk saistīta ar dziļām un ilgstošām bailēm par dzīvību, izdzīvošanu un nākotni.

    Visbiežāk sakņojas dziļās, paralizējošās bailēs no nāves vai iznīcības. Tas ir šoka stāvoklis, kurā šķiet – izejas nav. Tas var būt spēcīgs šoks vai ilgstošs stress, kad cilvēks jūtas bezizejā – “man nav izejas”, “es netikšu galā”, “es baidos par savu vai tuvinieku dzīvību”. Šīs bailes rada iekšēju spriedzi, kas ilgstoši ietekmē organismu.

    Abos gadījumos svarīgi ir ne tikai fiziskā ārstēšana, bet arī darbs ar iekšējo stāvokli – bailēm, spriedzi un emocionālo slodzi.

    Metastāzes plaušās: Bieži vien tās nav pašas slimības izplatīšanās klasiskā izpratnē, bet gan jauns konflikts – "diagnozes šoks". Brīdī, kad cilvēks uzzina diagnozi, viņam "aizsit elpu" no nāves bailēm. Šīs bailes burtiski "iesēžas" plaušās

    Visbiežāk sakņojas dziļās, paralizējošās bailēs no nāves vai iznīcības. Tas ir šoka stāvoklis, kurā šķiet – izejas nav. Var rasties lielas bailes par to, ka  var nomirt, un  šķist, ka slimība ir spriedums, un no tām izjūtām, metastāzes visbiežāk, no bojātā orgāna aiziet uz plaušām. Pirmais, ar ko sākam strādāt , ņemam nost šīs nāves bailes, bailes par drošību, un tikai tad strādājam ar pārējiem konfliktiem vai notikumiem. Visbiežāk metastāzes ir tieši plaušās, jo, kad tiek paziņota informācija par onkoloģiju, ne vienmēr cilvēks tai ir morāli gatavs un viņu pārņem milzīgas bailes . 

    Atjaunojot drošības sajūtu un iekšējo līdzsvaru, ķermenis pakāpeniski spēj atslābt un slimība var atkāpties.

    Kāpēc ir svarīgi atrisināt diagnozes šoku?Ja mēs neitralizējam šoku, ko izraisīja pati ziņa par slimību, mēs apturam apburto loku. Bailes no "metastāzēm" rada jaunus konfliktus, kas savukārt rada jaunas fiziskas izpausmes.

    Mans uzdevums Atmiņu terapijā: Pirmais un svarīgākais solis – mēs noņemam nāves bailes un diagnozes radīto dramatismu. Atceries, diagnoze nav spriedums. Tas ir brīdis, kad ir jādod sev atļauja izkliegties, izrunaties, lai atbrīvotu vietu mierīgai rīcībai.

    Es palīdzu atbrīvot šoku, kas "iesprūdis" Tavā ķermenī. Viens seanss var mainīt to, kā Tavs prāts uztver notikušo – dramatisms aiziet, paliek tikai atmiņa, kas vairs neietekmē Tavus audus. Atgūstot iekšējo drošību, ķermenis beidzot var atslābt un sākt atveseļošanos. Ja šis posms ir palaists garām un šoks ir "iesprūdis" tevī, es palīdzēšu to atbrīvot.

    Vecajam dramatismam un saspringumam nav jāpaliek Tavā iekšienē – mēs to noņemsim kopā." 

    Psihosomatikā un Jaunajā vācu medicīnā (GNM) sirdi dala divās daļās, jo tās reaģē uz pilnīgi dažādiem konfliktiem. Šeit ir detalizētāks sadalījums vīriešiem un sievietēm.

    Sirds muskulatūra (Miokards)

    Reaģē uz "pārcilvēcisku slodzi" un "nevarēšanu".

    Konflikts: Pašvērtējuma kritums saistībā ar fizisku vai garīgu nespēju kaut ko paveikt. "Es nevaru šo vezumu izvilkt", "Es netieku galā ar šo nastu".

    Vīriešiem: Bieži saistīts ar nespēju nodrošināt ģimeni vai pabeigt lielu projektu.

    Sievietēm: Saistīts ar pārmērīgām rūpēm, kad sieviete "nes uz saviem pleciem" visas ģimenes emocionālo un fizisko smagumu.

    Izpausme: Sirds mazspēja, miokardīts (atveseļošanās fāzē).

    Sirds vainagartērijas (Koronārie asinsvadi)

    Šī ir slavenā "Teritorijas zaudēšanas" tēma.

    Vīriešiem (parasti labročiem): Tas ir "Karaļa konflikts". Zaudēta autoritāte, zaudēts bizness, vīrieti "izmet" no mājām vai viņa vietā darbā pieņem jaunāku.

    Bioloģiskā jēga: Aktīvajā fāzē artērijas paplašinās (čūlo), lai sirdij pieplūstu vairāk asiņu un vīrietim būtu spēks cīnīties par teritoriju.

    Infarkts: Notiek pēc tam, kad konflikts ir atrisināts (vīrietis ir uzvarējis vai samierinājies).

    Infarkts biežāk saistīts ar spēcīgu slodzi un cīņu par savu “teritoriju” – darbu, statusu, biznesu, attiecībām. Galvenais konflikts:
    “Es cīnos, lai saglabātu savu vietu un nezaudētu to, kas man svarīgs.”

    Ilgstošs stress, atbildība un bailes kaut ko zaudēt rada lielu slodzi sirdij. Kādā brīdī organisms var vairs nespēt šo spriedzi izturēt. Sirds vienmēr reaģē uz to, cik daudz mīlestības, spriedzes un cīņas cilvēks nes sevī.

    Sievietēm (parasti labrocēm): Šeit sirds vainagartērijas reaģē uz "Seksualitātes vai partnera zaudējuma" konfliktu. Sajūta, ka "mans vīrietis vairs mani negrib" vai "viņš ir aizgājis pie citas".

    Sirds vārstuļi

    Konflikts: Saistīts ar sirds muskuļa konflikta paplašinājumu – "neadekvātuma" sajūta.

    Psihosomatika: "Mana mīlestība netiek pieņemta" vai "Es nevaru pietiekami labi 'pārpumpēt' mīlestību saviem tuvajiem".

    Tahikardija bieži saistīta ar iekšēju steigu un trauksmi:“man jādara vairāk, ātrāk, lai mani mīlētu vai pieņemtu”, “man jāpaspēj, lai būtu vērtīgs”.

    Sirdsdarbības paātrinājums kļūst kā mēģinājums kompensēt šo spriedzi un apliecināt sev: “es esmu dzīvs”.

    Stenokardija (krūšu angīna)".

    Sirds reaģē ne tikai ar ritma izmaiņām, bet arī ar fiziskām sāpēm, ko sauc par stenokardiju (krūšu angīnu). Tā ir tā žņaudzošā sajūta krūtīs, kas vīrietim burtiski saka: 'Stop, spiediens uz tavu teritoriju ir kļuvis neizturams!' Tā parādās brīdī, kad sirds muskulim (miokardam) pietrūkst skābekļa. Psihosomatiski tas ir tieši saistīts ar  teritorijas konfliktu.

    Konflikts: Akūta spriedze cīņā par savu vietu (teritoriju).

    Sajūta: "Man trūkst elpas no šī svara", "Sirds it kā būtu sažņaugta spīlēs".

    Bioloģiskā jēga: Koronāro artēriju sieniņas čūlo (paplašinās), lai caurplūde būtu lielāka. Šis process var radīt ļoti asas, žņaudzošas sāpes aiz krūšu kaula.

    Tā ir pēdējā brīdinājuma zīme pirms infarkta un  tā ir viena no smagākajām emocionālajām izpausmēm vīrieša psihosomatikā. (Stenokardija): Tās ir "priekšvēstnesis" infarktam. Tā ir zīme, ka konflikts ir ļoti aktīvs un sirds strādā uz robežas.

    Infarkts: Notiek tad, kad spriedze beidzas (cilvēks atslābst) vai kad aizsprostojas artērija.

    Infarkts nav tikai "veca motora" problēma. Tas ir signāls, ka vīrietis uz saviem pleciem nes pārāk lielu "psiholoģisko tonnu" skaitu. Tiklīdz šo kravu noliek zemē (caur atbrīvošanās seansu), sirds sāk ritmiski strādāt pati no sevis.

    Sirds kaites un to "tulkojums"

    KaitePsihosomatiskais vēstījums
    Aritmija / Tahikardija"Esmu nepārtrauktā skrējienā pēc atzinības." Bailes nepaspēt, bailes nokavēt savu iespēju vai tikt izslēgtam no "bara".
    Augsts asinsspiediensIlgstoša gatavība cīņai. Cilvēks ir "uzvilkts", viņš gaida uzbrukumu vai ir gatavs tūlītējam startam. Nespēja atslābt.
    Zems asinsspiediens"Nav jēgas cīnīties." Padošanās, dzīvības enerģijas zudums, mēģinājums kļūt nemanāmam, lai neviens neaiztiek.
    Stenokardija
    		Akūta teritorijas zaudēšanas fāze. "Man krūtīs viss žņaudzas no netaisnības/zaudējuma."

    Asinspiediens-augsts:

    Lai gan augsts asinsspiediens (hipertensija) vīriešiem bieži ir saistīts ar "teritorijas cīņām", sievietēm šī problēma psihosomatikā biežāk sakņojas emocionālajā pārslodzē, mēģinājumos visu kontrolēt un "iekšējā vārīšanās" procesā.

    Šeit būs galvenie iemesli, kāpēc sievietēm asinsspiediens mēdz kāpt:

    "Pārāk daudz uz saviem pleciem" (Pārslodze)

    Sievietes bieži uzņemas "visas pasaules glābējas" lomu. Viņas kontrolē bērnu skolu, vīra darba gaitas, mājas tīrību, vecāku veselību un vēl savu karjeru.

    Konflikts: Pārmērīga atbildība un trauksme par citiem.

    Sajūta: "Ja es nepieskatīšu, viss sabruks." Šis pastāvīgais saspringums liek sirdij strādāt "paaugstinātos apgriezienos", lai nodrošinātu enerģiju visām šīm darbībām.

    Apspiestas dusmas un aizvainojums

    Sievietes bieži ir audzinātas būt "labām meitenēm", kuras nedrīkst kliegt vai rādīt dusmas.

    Konflikts: Neizteikts protests vai netaisnības izjūta.

    Sajūta: Iedomājies katlu, kurā vārās ūdens, bet vāks ir cieši aizvērts. Iekšējais spiediens aug, jo dusmām nav izejas. Tas burtiski transformējas asinsspiedienā – ķermenis ir gatavs "sprāgt", bet prāts to neļauj.

    Bailes no neparedzētām situācijām

    Sievietēm asinsspiediens bieži ir saistīts ar drošības sajūtas trūkumu.

    Konflikts: Neparedzamība "ligzdā".

    Sajūta: "Es nezinu, kas notiks rīt, tāpēc man jābūt gatavai reaģēt." Augsts spiediens ir kā auto motors, kas darbojas tukšgaitā, bet uz maksimāliem apgriezieniem – it kā tūlīt būtu jātraucas bēgt vai cīnīties. 

    Zems asinsspiediens (hipotensija) psihosomatikā bieži vien ir pretstats "teritorijas cīņai". Ja augsts spiediens ir gatavība uzbrukumam vai bēgšanai, tad zems spiediens ir "bioloģiskā padošanās".

    Lūk, galvenie emocionālie iemesli, kāpēc ķermenis izvēlas šādu stāvokli:

    Enerģijas taupīšanas režīms ("Nespēju panest")

    Ja cilvēks ilgstoši ir atradies milzīgā spriedzē (piem. pēkšņš sievas  zaudējums, aprūpe vienam par bērniem, dzīvesvietas maiņa), bet konflikts nav ticis atrisināts, psihe var "pārdegt".

    Sajūta: "Man vairs nav spēka cīnīties", "Nav jēgas pat mēģināt".

    Bioloģija: Ķermenis mākslīgi samazina spiedienu, lai cilvēks būtu spiests apgulties, atpūsties un vairs netērētu resursus, kuru viņam nav.

    Bailes no atbildības un konfliktiem

    Zems spiediens bieži raksturīgs cilvēkiem, kuri neapzināti vēlas izvairīties no konkrētām situācijām.

    Konflikts: "Es gribu pazust", "Gribu kļūt nemanāms".

    Sajūta: Ja es būšu vājš un bez spēka, neviens no manis neko neprasīs, man nebūs jāpieņem smagi lēmumi. Tā ir bēgšana pasivitātē.

    Zems pašvērtējums un "dzīvības prieka" trūkums

    Asinsspiediens simbolizē mūsu dzīvības spēku un entuziasmu.

    Psihosomatika: Ja cilvēks neredz savai dzīvei jēgu, ja viņš nejūt, ka viņa darbībām ir vērtība, asinis "neplūst" ar pietiekamu jaudu. Tas ir kluss protests pret savu eksistenci — "dzīvība manī knapi turas". Tiklīdz cilvēks atrod jaunu mērķi ( jaunas attiecības, hobiji, sports, labvēlīgi apstākļi), asinsspiediens dabiski atgriežas normā, jo asinis atkal sāk "dzīt" vīrieti uz priekšu dzīvē. 

    Sievietēm asinsspiediens (un vispārējā enerģija) atgriežas normā, kad viņas atkal sajūt emocionālu piepildījumu. Vīrietim dzinulis bieži ir mērķis un uzvara. Sievietei dzinulis ir iedvesma un vajadzīguma sajūta.Ja sieviete sāk jaunas attiecības vai atrod sirdslietu, viņas asinsrite burtiski "atmostas". Asinis sāk riņķot straujāk, jo parādās iemesls, kura dēļ no rīta celties ar smaidu.

    Otreizējais izdevīgums (Kāpēc palikt "vājai"?)

    Zems asinsspiediens un nespēks ir ideāls instruments, lai neapzināti manipulētu ar apkārtējo vidi. Tas nav ļaunprātīgi – tas ir izdzīvošanas mehānisms.

    Kā tas izskatās praksē: Uzmanības gūšana: "Kamēr man ir zems spiediens un reibst galva, vīrs un bērni beidzot par mani rūpējas, gatavo ēst un nežēlo labus vārdus."

    Izvairīšanās no atbildības: "Es nevaru iet tajā riebīgajā darbā vai risināt konfliktus, jo man fiziski nav spēka, es tūlīt paģībšu."

    Drošība: Būt vājai un slimai dažkārt ir "drošāk". Ja es būšu vesela un jaudīga, pasaule no manis atkal gaidīs varoņdarbus, bet es esmu nogurusi būt stipra.

    Bet visbiežāk cilvēks pats nemaz to neapzinas un gandrīz nekad nav apzināta izvēle.,

    bet ir veidi kā to atpazīt.

    Asinsspiediena veidi un to nozīme:

    VeidsPsihosomatiskais skaidrojums
    Augsts augšējais (Sistoliskais)Saistīts ar aktīvu darbību un ārējo spiedienu. "Man jādara, jāpaspēj, jāuzvar!"
    Augsts apakšējais (Diastoliskais)Saistīts ar iekšējo sasprindzinājumu un nespēju atslābt pat miera stāvoklī. Bieži norāda uz dziļu, senu trauksmi.
    Zems asinsspiediens (Hipotensija)"Es nevaru, man nav spēka, es padodos." Bieži raksturīgs sievietēm, kuras jūtas bezspēcīgas situācijas priekšā vai vēlas, lai kāds cits par viņām parūpējas.

    Atšķirība: Sieviete vs. Vīrietis

    Vīrietim spiediens parasti kāpj, kad viņa "cietoksni" (teritoriju) kāds sāk apdraudēt no ārpuses.

    Sievietei spiediens kāpj, kad viņas "iekšējā pasaule" (attiecības, miers, kontrole pār tuvajiem) sāk jukt un brukt.  Vīrietim, kura identitāte balstās uz darbību un rezultātu, zems spiediens var radīt papildu depresiju, jo viņš fiziski nejūt sevī "dzinēju".

    Atšķirība starp vīrieti un sievieti sirds jomā

    Vīrietis: Sirdi uztver kā instrumentu. Ja instruments "nobrūk", tas ir tāpēc, ka vīrietis nav juties pietiekami spēcīgs savā teritorijā. Vīrieša infarkts ir "Cīnītāja infarkts".

    Sieviete: Sirdi uztver kā mājokli. Ja sievietei ir problēmas ar sirdi, tas biežāk ir stāsts par sagrautu ligzdu, zaudētu mīļoto vai emocionālu vientulību. Sievietes sirds kaites biežāk ir "Salauztās sirds sindroms".

    Kāpēc vīrieši cieš biežāk no sirds kaitēm?

    Tas viss dēļ emociju apspiešanas.Vīrieši biežāk apspiež emocijas un neizrunā stresu, dzīvo ar ilgstošu iekšēju spriedzi, mazāk meklē palīdzību

    Tāpēc slodze uzkrājas, un kādā brīdī sirds to vairs nespēj izturēt. Galvenais konflikts:“Es nedrīkstu zaudēt. Man jātur viss savās rokās.” Bioloģiski, ja vīrietis nevar "izkarot" savu teritoriju atpakaļ vai "izkliegt" savas sāpes, spriedze paliek vainagartērijās. Sievietes biežāk šo spriedzi "izraud" vai "izrunā", kas bioloģiski samazina konflikta lādiņu smadzenēs un sirdī. 

    nfarkti biežāk skar vīriešus, jo viņi biežāk nes sevī “cīņas un nodrošināšanas” programmu.

    Iekšēji tas izpaužas kā: “man jānodrošina”, “man jāuzvar”, “nedrīkst būt vājš”, pastāvīga

    atbildība par darbu, ģimeni, statusu.

    Šī nepārtrauktā spriedze rada stāvokli, kurā psihe jūtas kā cīņā par teritoriju – darbu, biznesu, ietekmi, attiecībām.

    Tahikardija bieži saistīta ar iekšēju steigu un trauksmi:
    – “man jādara vairāk, ātrāk, lai mani mīlētu vai pieņemtu”
    – “man jāpaspēj, lai būtu vērtīgs”

    Sirdsdarbības paātrinājums kļūst kā mēģinājums kompensēt šo spriedzi un apliecināt sev: “es esmu dzīvs”.

    "Neklusējiet par savu smagumu. Izrunāta sāpe ir izglābta sirds. Emociju izrādīšana patiesībā ir vīrieša dzīvības apdrošināšana, jo tā kalpo kā drošības ventilis, kas pasargā no infarkta draudiem.""Atcerieties: emociju izpaušana nav vājuma pazīme.

    "Mēs dzīvojam laikmetā, kurā visu vajag 'ātri' un 'jau vakar'. Šis nebeidzamais skrējiens pēc sasniegumiem un rezultātiem mūs dzen pastāvīgā stresā, radot sajūtu, ka nekad neesam pietiekami labi vai paspējuši pietiekami daudz. Reizēm šis spiediens kļūst tik neizturams, ka mēs vienkārši nespējam tikt galā vieni.

    Atcerieties – ķermenis nav mašīna, tam ir vajadzīga atslodze. Emociju izpaušana un izrunāšana ir tas drošības ventilis, kas neļauj iekšējam spiedienam uzsprāgt un pasargā jūsu sirdi no infarkta. Es esmu šeit, lai uzklausītu un palīdzētu jums šo smago 'vakar' un 'ātri' nastu nolikt zemē."

    .

    Žultspūslis un Žultsvadi: Teritoriālo dusmu konflikts

    Žultsvadi reaģē nevis uz jebkurām dusmām, bet tieši uz "netaisnīgām dusmām", kurās cilvēks jūtas ierobežots savās tiesībās. Tā ir cīņa par savu vietu (ģimenē, amatā, teritorijā).

    Ja cilvēks dusmas izpauž uz āru (izkliedzas), žultsvadi parasti necieš. Problēma sākas tad, kad dusmas tiek norītas (nospazmējas)

    Žultspūslis, žultsvadi visvairāk reaģē uz tādām emocijām kā dusmas, agresija, niknums, nodevība, skaudība, greizsirdība, naids, aizvainojums. No šīm emocijām visbiežāk nospazmojas žultspūslis un trubiņas, un uz aknām sāk nepareizi virzīties žults, tāpēc aknām paliek grūti veikt attīrīšanas un izvadīšanas darbus. Žultspūšļa vadu visbiežākie konflikti:
    ✓ Dusmu konflikts pret kādu manā teritorijā.
    ✓ Dusmas, netaisnība, ļaunprātība (aizvainojums), niknums. Teritorijas apzīmējums.
    ✓ Dusmu konflikts + nodevība. Riebums.
    ✓ Ļaunprātības konflikts, dusmas netaisnības tonī vai nodevība.
    ✓ Spēcīgas dusmas, smags aizvainojums (visbiežāk saistībā ar kāda tuva cilvēka lēmumu, ģimenes netaisnības rezultātā – niknums), ko atbalsta greizsirdība un skaudība, profesionāla skaudība darbā... Ja šīs emocijas tiek apspiestas vai ilgstoši turētas sevī, žultspūslis un vadi var spazmēties, traucējot normālu žults plūsmu un noslogojot aknas.

    Biežākie konflikti:
    – dusmas pret kādu savā “teritorijā” (ģimenē, darbā)
    – netaisnības sajūta, aizvainojums, niknums
    – nodevība vai vilšanās attiecībās
    – greizsirdība, skaudība

    Galvenais konflikts:
    “Man nodarīja pāri, tas nav taisnīgi.”

    Žultspūšļa akmeņi psihosomatiskajā skatījumā bieži veidojas no ilgstoši uzkrātām, “sacietējušām” emocijām.

    Visbiežāk tās ir:
    – aizvainojums, ko cilvēks sevī tur gadiem
    – dusmas un niknums, ko nevar izteikt
    – netaisnības sajūta (“ar mani izrīkojās nepareizi”)
    – rūgtums, vilšanās, nodevība

    Ja šīs emocijas netiek izpaustas vai atlaistas, tās it kā “nosēžas” un laika gaitā kļūst cietas – līdzīgi kā veidojas akmeņi.

    Bieži klāt ir arī: stingrība, neelastība domāšanā, nespēja piedot vai palaist situāciju,  vēlme visu kontrolēt.

    Galvenais konflikts:
    “Es nevaru to pieņemt un atlaist.”

    Jo ilgāk cilvēks tur sevī rūgtumu un aizvainojumu, jo lielāka iespēja, ka tas izpaudīsies arī fiziskā līmenī. Strādājot ar emocijām, piedošanu un iekšējo spriedzi, iespējams pakāpeniski atjaunot līdzsvaru organismā.

    Aknas psihosomatiskajā skatījumā biežāk saistītas ar trūkuma un izdzīvošanas tēmu.

    AKNU galvenais konflikts par kaut kā trūkumu: ēdiena trūkums, bailes, ka var nomirt bada nāvē.

    Tas var būt:
    – bailes par naudu, iztiku, nākotni
    – sajūta, ka “man nepietiek” (naudas, atbalsta, uzmanības)
    – dziļš iekšējs trūkuma pārdzīvojums
    – konflikti ģimenē, īpaši par materiālām lietām (piemēram, mantojumu)

    Galvenais konflikts: “Man nepietiek, man kaut kas tiek atņemts.”

    Spēcīgas bailes (piemēram, par veselību vai izdzīvošanu) var vēl vairāk pastiprināt šo iekšējo spriedzi.

    Bieži vien aknu zonā vienlaikus var būt vairāki konflikti – trūkums, bailes, aizvainojums, dusmas.

    Strādājot ar šīm sajūtām, mazinot iekšējo spriedzi un mainot attieksmi, organisms pakāpeniski spēj atjaunot līdzsvaru.

    Svarīgi uz situāciju skatīties kompleksi – gan fiziski, gan emocionāli.

    Aknu ciroze -Dzīves garša ir pazudusi", kad cilvēks "pārdeg" savā rūgtumā.

    Tas ir process, kurā dzīvesprieku un elastību aizstāj "rētaudi". Emocionāli cilvēks kļūst ciets pret sevi un pasauli. Tas ir stāsts par to, ka "dzīve mani ir salauzusi"

    Biežāk veidojas ilgstoša emocionāla spiediena rezultātā, kad cilvēks gadiem dzīvo ar:
    – aizvainojumu, dusmām, rūgtumu
    – pašiznīcinošiem ieradumiem vai vainas sajūtu
    – sajūtu, ka dzīve ir smaga, netaisnīga
    – iekšēju bezcerību vai izdegšanu

    Pie aknu cirozes svarīgs ir ne tikai pats notikums, bet tas, cik dziļi cilvēks to pārdzīvo un cik ilgi šo spriedzi sevī nes. Ciroze parasti ir ilgstoša, hroniska reģenerācijas un sabrukuma cikla rezultāts. No emocionālā viedokļa tas bieži ir "pašiznīcināšanās konflikts".

  • Dziļākā sakne: Cilvēks jūtas tā, it kā viņa pasaule bruktu kopā un viņš vairs nespētu to "saturēt". Tā ir ilgstoša sevis šaustīšana un vainas apziņa.

  • "Es neesmu vērts, lai dzīvotu labi" vai "Man vairs nav spēka cīnīties par iztikšanu".

  • Tas ir emocionāls nogurums no nemitīgas izdzīvošanas.

    • Ilgstoši neatrisināti pārdzīvojumi rada slodzi organismam, kas var izpausties arī fiziskā līmenī.

    Tāpēc svarīgi ir strādāt kompleksi – gan ar fizisko veselību, gan ar iekšējo stāvokli, atjaunojot drošības sajūtu un līdzsvaru.  Metastāzes aknās psihosomatiskajā skatījumā bieži saistītas ar spēcīgām bailēm par izdzīvošanu un trūkuma sajūtu. Tas var būt šoks pēc diagnozes – bailes, ka nevarēs strādāt, nodrošināt sevi, ka pietrūks resursu. Papildus – dziļa sajūta, ka “man nepietiek” (naudas, atbalsta, uzmanības, ticības).

    Galvenais konflikts:  “Man kaut kas tiek atņemts, man nepietiek.”

    Aknu vēzis: "Bada bailes" un "Eksistenciālais trūkums"-Bioloģiskā panika par iztikšanu.

    Ja parastas aknu problēmas ir "uztraukums par naudu", tad onkoloģija ir "paniskas bailes nomirt bada nāvē" (tiešā vai pārnestā nozīmē). Tas ir stāvoklis, kad cilvēka bioloģiskā sistēma sāk strādāt pastiprinātā režīmā, lai "uzkrātu" resursus izdzīvošanai.

    Onkoloģija psihosomatikā vienmēr norāda uz maksimālu intensitāti un bioloģisku paniku.  Aknu onkoloģija bieži rodas pēc tam, kad cilvēks ir saņēmis diagnozi (citu slimību). Tas ir t.s. "diagnozes šoks". Cilvēks nobīstas, ka "slimība mani apēdīs" vai "man nepietiks spēka/naudas, lai izdzīvotu".

    Bioloģiskā loģika: Smadzenes sūta signālu audzēt aknu šūnas (audzēju), lai organisms varētu labāk apstrādāt barības vielas (jo šķiet, ka tūlīt iestāsies "bads").

    Situācijas: Īpašumu zaudēšana, bankrots, pēkšņa atlaišana no darba vai smaga slimība, kas draud ar nāvi. Tas ir konflikts: "Es nevaru sev nodrošināt iztikšanu."

    Psihosomatikā bieži ir tā: kamēr cilvēks ir stresa un konflikta fāzē (cīnās par naudu vai strīdas), aknas nesāp. Sāpes, iekaisums vai dzelte bieži parādās tieši tad, kad konflikts ir atrisināts (nauda atrasta, tiesvedība beigusies). Tajā brīdī ķermenis sāk "remontu", un parādās simptomi.

    Nieres psihosomatiskajā skatījumā saistītas ar izdzīvošanu, drošību, teritoriju un robežām.

    Bieži šīs tēmas saistītas arī ar tēva līniju un dzimtas pieredzi.

    Galvenie iekšējie pārdzīvojumi:
    – nespēja tikt galā ar dzīvi
    – sajūta, ka “dzīve ir par smagu”
    – tukšums, intereses zudums
    – nožēla par pagātni vai pieņemtajiem lēmumiem

    Nieru akmeņi bieži saistīti ar:
    – cīņu par izdzīvošanu
    – robežu pārkāpšanu (“kāds iebrūk manā teritorijā”)
    – nespēju nospraust savas robežas
    – aizvainojumu, ka kāds uzspiež savu viedokli vai klātbūtni

    Galvenais konflikts:
    “Manā teritorijā nav vietas man.”

    Nieru dziļākie konflikti:
    – teritorijas zaudēšana vai apdraudējums
    – sajūta, ka man atņem vietu, saknes vai drošību
    – nespēja aizstāvēt sevi vai izteikt savu viedokli

    Nieru kanāli (trubiņas) ="Pamestība". Tas ir "bēgļa" stāvoklis –

    kad jūties svešs savās mājās vai savā valstī. Nieru kanāli saistīti ar izdzīvošanas šoku:
    – “man neviena nav”, viss sabrūk, zeme pazūd zem kājām
    – tukšuma un pamestības sajūta
    – spēcīgs zaudējums (māja, darbs, ģimene, nauda)

    Virsnieres saistītas ar ilgstošu stresu un pārslodzi.  Virsnieres ļoti reaģē, ja cilvēks iet pret savu sirdsbalsi (nepareizs darbs, nepareizas attiecības). Vēl to sauc par Virziena konfliktu, psihosomatikā visizteiktāk viņš skars tieši virsnieru garozu. Tas ir iekšējs stāvoklis, kurā cilvēks jūtas apmaldījies, pazaudējis savu ceļu vai, tieši otrādi – spiesti dodas virzienā, kas viņam ir svešs vai pat bīstams.

    Virsnieru audzējs: "Dzīve uz naža asmens"

    Virsnieres ražo stresa hormonus. Audzējs šajā orgānā bieži liecina par to,

    ka cilvēks pārāk ilgi ir bijis "nepareizā virzienā" vai pieņēmis lēmumus, kas iet pret viņa dabu.

    Konflikts: "Esmu izvēlējies nepareizo ceļu, bet man nav spēka apstāties."

    Tā ir hiper-mobilizācija. Cilvēks burtiski "uzdzen" sevi ar stresu, lai tikai neapstātos, līdz virsnieres sāk strādāt patoloģiskā režīmā. Saikne ar diagnozēm:

    Virsnieru audzējs: Organisms burtiski "uzaudzē" virsnieru audus, lai tie ražotu vēl vairāk hormonu (kortizolu, adrenalīnu), lai cilvēks tomēr spētu izturēt šo nepareizo skrējienu. Tā ir bioloģiska palīdzība "nepareizam virzienam".

    Kāpēc tas ir saistīts ar metastāzēm pēc operācijas?

    Ja operācijas laikā izņem virsnieri, bet cilvēks savā dzīvē nemaina virzienu (turpina to pašu toksisko darbu, to pašu upura lomu vai pakļaušanos dzimtas spiedienam), bioloģiskais konflikts nebeidzas. Smadzenes joprojām raida signālu: "Mums vajag vairāk stresa hormonu, lai mēs izdzīvotu šajā nepareizajā ceļā!" Tā kā orgāna vairs nav, programma sāk meklēt "jaunu māju" – citas šūnas vai vietas, kur turpināt šo cīņu. Tā rodas metastāzes.

    Adisona slimība: "Es vairs nespēju cīnīties"

     Pilnīgs izsīkums un atteikšanās no cīņas. Sistēma "izslēdzas", jo vairs neredz jēgu iet virzienā, kas nekur neved. Šī ir virsnieru garozas mazspēja – pilnīgs pretstats audzējam.

    Konflikts: "Esmu padevies. Es vairs negribu piedalīties šajā cīņā."

    Tas bieži saistīts ar situācijām, kur cilvēks ir juties pilnīgi bezpalīdzīgs pret autoritāti (tēvu, valdonīgu vīru, valsti, likteni) un ir izvēlējies "izslēgt" savu cīņas sparu, jo tas šķiet bezjēdzīgs.

    Dzimtas līnija un tēva loma

    Nieres un virsnieres ir cieši saistītas ar tēva enerģiju un viņa spēju nodrošināt drošību. Ja dzimtā vīrieši ir bijuši vāji, pazuduši vai agresīvi (apdraudējuši teritoriju), pēcnācējiem nieres bieži kļūst par "vārīgo vietu". Ja cilvēks ilgstoši dzīvo trauksmē, spiedienā vai izsīkumā, organisms pakāpeniski zaudē spēju atjaunoties.

    Svarīgi:– mazināt stresu, atjaunot iekšējo drošību, iemācīties atpūsties un neizdzīvot “uz robežas”

    Urīnceļi saistīti ar dzīves plūsmu un adaptāciju.

    Konflikti:
    – šoks, ka “tas ir par daudz”
    – sajūta, ka esmu iznīcināts vai bez atbalsta
    – cīņa par izdzīvošanu
    – saistība ar šķidrumiem (plūdi, noslīkšana, haoss)

    Kopumā nieru sistēma reaģē uz vienu galveno tēmu – cik droši es jūtos savā dzīvē un savā “teritorijā”.

    Nieru onkoloģija psihosomatiskajā skatījumā bieži saistīta ar "Bioloģisku šoku", dziļiem izdzīvošanas un zaudējuma konfliktiem.

    Tas var būt spēcīgs pārdzīvojums, kad cilvēks jūtas pamests, bez atbalsta vai “palicis viens pret dzīvi”. Rodas sajūta, ka viss sabrūk – zeme izslīd no kājām, nav drošības, nav uz ko paļauties.

    Biežākie iekšējie konflikti:
    – spēcīgs zaudējums (attiecības, mājas, darbs, nauda)
    – pamestības un vientulības sajūta
    – nespēja tikt galā ar dzīves situāciju
    – sajūta, ka “man nav kur iet” vai “man nav vietas”
    – ilgstošs stress par izdzīvošanu

    Galvenais konflikts: “Es esmu viens, man nav atbalsta, man jātiek galā pašam.”

    Svarīgs ir ne tikai notikums, bet tā dziļums un ilgums – cik ilgi cilvēks šo spriedzi sevī nes.

    Kāpēc pēc operācijas, pēc kāda laika parādās metostāzes?

    Psihosomatiskajā un enerģētiskajā skatījumā operācija izgriež sekas (fizisko audu sakopojumu), bet tā neizslēdz "bioloģisko programmu", kas lika tam audzējam rasties. 

    Nieru onkoloģijas gadijumā-operācija un atrašanās slimnīcā cilvēka zemapziņai ir milzīgs šoks. Ja cilvēkam jau tā ir bijusi sajūta, ka "viss sabrūk" un "nav uz ko paļauties", tad operācija šo pamestības sajūtu var pastiprināt līdz maksimumam. Kas notiek? Zemapziņa nolasa: "Mana teritorija ir burtiski sagriezta, esmu viens, man uzbrūk (skalpelis)." Ja šis fundamentālais nedrošības konflikts netiek atrisināts, organisms mēģina "palīdzēt" vēl intensīvāk, radot jaunus perēkļus (metastāzes), lai mēģinātu nodrošināt izdzīvošanu.

    Bailes no nāves un jauns šoks. Brīdī, kad cilvēks uzzina diagnozi vai saskaras ar operāciju, viņš bieži piedzīvo "nāves briesmu šoku".

    Psihosomatikā metastāzes plaušās bieži rodas tieši no bailēm nomirt (nespēja ievilkt elpu).

    Metastāzes aknās rodas no bailēm par "iztikšanu" vai resursu trūkumu (badu).Ja pēc operācijas cilvēks dzīvo nemitīgā trauksmē par to, "vai atgriezīsies", viņa ķermenis paliek mobilizācijas stāvoklī un turpina ražot "palīgšūnas". "Virziena" konflikta gadijumā,  virsnieres reaģē uz nepareizu dzīves virzienu. Operācija noņem orgānu, bet tā nepalīdz cilvēkam saprast, ka viņš joprojām "skrien nepareizā virzienā" vai dzīvo dzīvi, kas viņu enerģētiski nogalina.

     Ja cilvēks pēc operācijas atgriežas tajā pašā vidē, tajos pašos toksiskajos apstākļos vai turpina tās pašas dzimtas programmas, ķermenis atrod citu vietu, kur signalizēt par briesmām. 

    Dzimtas nasta.

    Ja audzēja cēlonis ir dziļi mantota programma (piemēram, 4. paaudzes pašiznīcināšanās kods), tad fiziska orgāna izņemšana no "informācijas lauka" neko neizmaina. Enerģija turpina plūst pa to pašu gultni. Tāpēc darbs ar dzimtas tīrīšanu ir tik svarīgs arī pēc operācijām, lai onkoloģija neatgrieztos.

    Kāpēc manā darbā tas ir svarīgi?

    Strādājot ar nieru onkoloģiju vai hroniskām kaitēm, nepietiek tikai ar stresa mazināšanu šodienā. Mums ir jāatrod tas brīdis (bieži vien senčos), kad "zeme pazuda zem kājām".

    Mēs strādājam, lai:

    Atjaunotu tavu iekšējo "vietu" un tiesības uz teritoriju.

    Atbrīvotu tevi no nepieciešamības nepārtraukti "izdzīvot".

    Pārtrauktu šo pašiznīcinošo trauksmes ciklu apziņā un ķermenī.

    Tāpēc svarīgi ir strādāt kompleksi – gan ar fizisko veselību, gan ar iekšējo stāvokli, atjaunojot drošības sajūtu un līdzsvaru. 

    Āda: Tava Robeža un Kontakts ar Pasauli

    Āda nav tikai apvalks – tā ir robeža starp Tevi un pasauli. Tā aizsargā, jūt un pirmā reaģē uz izmaiņām attiecībās. Psihosomatikā ādas stāvoklis stāsta par to, cik droši mēs jūtamies kontaktā ar citiem.

    Āda ir robeža starp cilvēku un pasauli – tā aizsargā, jūt, elpo un reaģē uz vidi.

    Psihosomatiskajā skatījumā āda bieži saistīta ar attiecībām, kontaktu un pašvērtējumu.

    Ādas slāņi atspoguļo dažādus konfliktus:
    Epiderma– atdalīšanās, šķiršanās konflikti

     Derma – netīrības, “piesārņojuma” un aizsardzības sajūta
    Hipoderma– izskata nepieņemšana, sevis kritizēšana

    Kā dažādi ādas slāņi reaģē uz konfliktiem?

    Epiderma (virsējais slānis): Reaģē uz atdalīšanās konfliktu. Tas var būt gan vēlmes trūkums pēc kontakta (kāds man pieskaras, bet es to negribu), gan sāpīgs zaudējums (kāds, kura pieskārienu man pietrūkst, ir aizgājis).

    Derma (dziļākais slānis): Saistīta ar aizsardzību un "netīrības" sajūtu. Konflikts šeit rodas, kad jūtamies morāli aptraipīti, kritizēti vai "uzbrukuma" apdraudēti.

    .

    Alerģija nav slimība, ar kuru mēs saskaramies, bet smadzeņu radīts "Brīdinājuma signāls".

    Alerģija nav kļūda, bet gan bioloģisks atgādinājums. Spēcīga pārdzīvojuma vai šķiršanās brīdī smadzenes reģistrē visu apkārtējo vidi – smaržas, produktus, dzīvniekus. Ja šķiršanās brīdī gaisā bija putekšņi, turpmāk tie kļūst par "atslēgu", kas aktivizē trauksmi. Ja konflikts bija saistīts ar bailēm – reaģē bronhi.

    Ja situācija bija "nesagremojama" – reaģē kuņģis.


    Alerģijas bieži saistītas ar atdalīšanās jeb šķiršanās konfliktu. Alerģija nav slimība, ar kuru mēs saskaramies. Tas ir šķiršanās jeb atdalīšanas konflikts, kas nozīmē, ka atdalīšanas brīdī smadzenes reģistrē pieredzi, kas saistīta ar noteiktu personu, dzīvnieku, vietu, priekšmetu vai atmosfēru un apkārtni. Mēs esam stresa stāvoklī, jo kontakti vai saskarsme ir pārtrūkusi. Jo emocionālāk reaģējam, jo spēcīgāka ir alerģija. 

    Brīdī, kad notiek spēcīgs emocionāls pārdzīvojums (šķiršanās, zaudējums), smadzenes to sasaista ar konkrētu vidi, cilvēku vai pat produktu. Vēlāk, saskaroties ar šo “atslēgu”, organisms reaģē ar alerģiju.

    Jo spēcīgāks bija pārdzīvojums, jo izteiktāka var būt reakcija.

    Izšķir vairākus alerģijas veidus: Šķiršanās ietekmē tikai ādu, šķiršanās, kas saistīta ar bailēm – traheja un bronhi, šķiršanās, kas saistīta ar nepatīkamas smakas sajūtu – deguna dobumus; ar redzi saistītās- acis; tādas,  ko ir grūti sagremot, pieņemt – kuņģa trakta darbību.
    Alerģijas mēdz būt dažādas – alerģija uz olām, pienu, augļiem, riekstiem, putraimu produktiem, putekļiem, spalvām (mājdzīvnieki) un pūkām, glutēnu, pesticīdiem, sauli. Katram produktam ir sava nozīme, kāpēc alerģija ir tieši uz to vielu.

    Alerģijas var izpausties dažādi: uz ādas (kontakta trūkums, šķiršanās), elpceļos (bailes, trauksme),
    degunā, acīs (kairinājums, nepatīkama pieredze), gremošanas sistēmā (grūti “sagremot” situāciju).

    Katram alergēnam var būt individuāla nozīme, saistīta ar konkrētu notikumu vai emociju.

    Kopumā āda un alerģijas atspoguļo vienu būtisku tēmu –
    attiecības ar sevi un pasauli, robežas un spēju pieņemt vai palaist.

    Melanoma: Rodas no dziļas sajūtas: "Esmu kļuvis netīrs," vai "Mana integritāte ir apdraudēta." Tas var būt kauns, pazemojums vai smags konflikts attiecībās. Dermas līmenī (kur rodas melanoma) konflikts bieži ir saistīts ar "uzbrukumu integritātei". Tas var būt ne tikai emocionāls "netīrums", bet arī sajūta, ka man ir fiziski vai morāli "iesists", "ieskrāpēts" vai esmu ticis aptraipīts. Melanoma ir bioloģisks mēģinājums padarīt ādu biezāku, lai "vairogs" būtu stiprāks.

    Ādas onkoloģija (melanoma) biežāk saistīta ar:: dziļu netīrības vai “es neesmu tīrs” sajūtu, sevis kritizēšanu par izskatu, kaunu, pazemojumu vai ķermeņa nepieņemšanu, konfliktiem attiecībās ar tuviniekiem.

    Galvenais konflikts:
    “Ar mani kaut kas nav kārtībā, es neesmu pieņemams.”

    Konflikts ir piesārņojuma, netīrības sajūta un/vai kritizēšana par manu tīrību. 
    Sevis kritizēšanas un netīrības konflikts, kad ir zaudēta fiziskā veselība, izskats, izkropļojumi, slikti veikta estētiska operācija utt., problemas vecāku un bērnu starpā.

    Kā mēs strādājam?

    Katrs gadījums ir individuāls, bet mehānisms ir līdzīgs. Atmiņu terapijā mēs atrodam to sākotnējo "zibspuldzes momentu" – notikumu, kurā smadzenes sasaistīja alergēnu ar stresu.Noņemot šo emocionālo lādiņu un atrisinot "netīrības" vai "atdalīšanās" konfliktu, organisms pārstāj sūtīt trauksmes signālus. Āda atkal var kļūt tīra, un alerģija zaudē savu jēgu.

    Miega traucējumi ir ne tik daudz miega trūkums (bezmiegs), cik aizmigšanas un paša miega procesa traucējumi (intermitējošs miegs, priekšlaicīga pamošanās, sekls miegs). Bezmiega cēlonis parasti slēpjas kādā neatrisinātā jautājumā, problēmā, kas tajā laikā, kad sākās bezmiegs, parādījās, radīja lielas pārdomas, konfliktus un vai nu netika atrisināts, vai vēl arvien stāv galvā, jo smadzene mēģina to risināt, bet tas tā arī nesanāk. Tas var būt kāds strīds ar tuvu cilvēku, slimība, sāpes, kāds nepatīkams notikums, kā rezultātā ķermenī iestrēga negatīva emocija un tā arī nav izvadīta no ķermeņa. Tāpēc es vienmēr iesaku atcerēties notikumus, kas valdīja apkārt, kad sākās bezmiegs. Piemēram, tā var būt šķiršanās, tuvinieka zaudējums, pēc savas prakses- tiesvedības milzīgi ietekmē miegu, datba zaudējums, neziņa par nākotni.

     Bezmiega sakne bieži rodas jau bērnībā. Ja mājās nav bijusi droša vide – vecāku strīdi, alkohols, vardarbība –, bērns iemācās gulēt pusnomodā, lai būtu gatavs jebkurā brīdī reaģēt. Viņa psihe jau ir ļoti jūtīga uz bezmiegu un modrību.

    Šī iekšējā “modrības programma” saglabājas arī pieaugušā vecumā, un pietiek ar vienu spēcīgāku dzīves situāciju kā trigeri, lai parādītos ilgstošs bezmiegs.

    Kāpēc miega krīze visbiežāk piemeklē pēc 35–40 gadu vecuma?

    Lai gan bezmiega "sakne" bieži ir meklējama pagātnē, tieši pusmūžā organisms sāk zaudēt spēju kompensēt uzkrāto stresu. Šeit saskaras emocionālais smagums ar fizioloģiskām izmaiņām:

    Hormonālā "vētra" un trauslums: Ap 35–40 gadu vecumu organismā sāk kristies progesterona līmenis (kas ir dabisks "nomierinātājs"), bet sievietēm vēlāk pievienojas estradiola svārstības. Vīriešiem testosterona pakāpeniska mazināšanās ietekmē miega dziļumu. Hormoni ir kā buferis – kad tie sarūk, psihe kļūst neaizsargātāka pret senajiem trigeriem.

    Uzturvielu "izdegšana" hroniskā stresā: Ilgstoša trauksme un mēģinājumi "atrisināt neatrisināmo" burtiski apēd organisma resursus. Hronisks stress kavē D vitamīna uzsūkšanos un dramatiski tērē dzelzs (Fe) rezerves un magniju. Rezultātā veidojas apburtais loks: mazāk dzelzs nozīmē mazāk skābekļa smadzenēm un nemierīgākas kājas, bet D vitamīna trūkums tieši ietekmē miega cikla regulāciju.

    Dzelzs (Fe) – Tavs "skaidrā nauda" maciņā

    Dzelzs asins serumā parāda to daudzumu, kas šobrīd "cirkulē" asinis un ir pieejams tūlītējai lietošanai (skābekļa transportēšanai). Šis rādītājs ir ļoti mainīgs. To var ietekmēt tas, ko tu apēdi vakarā, stress vai pat diennakts laiks.

    Ja maciņš ir tukšs, tas vēl nenozīmē, ka esi nabadzīgs – iespējams, tev ir lieli uzkrājumi bankā.

    Ferritīns – Tavs "uzkrājumu konts" bankā

    Ferritīns ir olbaltumviela, kas uzglabā dzelzi audos (aknās, kaulu smadzenēs). Tas parāda tavas reālās rezerves. Kad organismam pietrūkst dzelzs asinīs, tas iet pie "bankas" un ņem ārā ferritīnu.

    Problēma: Tu vari justies noguris un iztukšots pat tad, ja dzelzs rādītājs asinis ir normāls, bet ferritīns (rezerves) jau ir tuvu nullei. Ferritīns ir arī "akūtās fāzes olbaltumviela". Tas nozīmē, ka iekaisuma vai slimības laikā tas var viltus paaugstināties. Tāpēc analīzēs ir svarīgi redzēt kopējo ainu. Sīkāk par to, sadaļā -hormonu un vitaminu ietekme uz ķermeni un psihi.


    Novecošana un neironu jūtība: Gadiem ejot, miegs kļūst seklāks dabiski, taču vecākiem cilvēkiem bezmiegs bieži ir "pārpildīta trauka" efekts. Tie ir neatrisināti konflikti, aizvainojumi un bailes par nākotni, kas fizioloģiski vājākā ķermenī izpaužas daudz skarbāk. Svarīgi saprast: Ja 20 gados organisms vēl spēj "iznest" negulētu nakti uz resursu rēķina, tad pēc 40 gadiem ķermenis sāk pieprasīt parādu atdošanu – gan emocionālo sakārtošanu, gan medicīnisku atbalstu mikroelementu līdzsvarošanai.

    Bieži vien bezmiega problēmas izdodas atrisināt pat vienā seansā, bet, kad neapzināta modrība jau ir gadus 25 un vēl ilgstoši ir tikuši lietoti medikamenti bezmiegam, visdrīzāk, ka būs  jāpastrādā  ilgāk, iesaistot arī medicīnas specialistus, lai varētu atmest medikamentu lietošanu un  atrisinātu sakrājušos konfliktus un emocijas, no bērnības.


    Šīs trīs emocijas – kauns, aizvainojums un vaina – ir ļoti spēcīgas un bieži vien saistītas ar pagātnes pieredzi. Ja tās netiek apzināti apstrādātas, tās var izraisīt dažādas psihosomatiskas slimības un emocionālu diskomfortu.
    Psihosomatiskās sekas atkarībā no emocijas

    A) Kauns – sajūta, ka esi nepietiekams, nepareizs vai nemīlams.
    Psihosomatika: muguras problēmas, muskuļu saspringums, ādas slimības (piemēram, izsitumi vai ekzēma), zems enerģijas līmenis.
    B) Aizvainojums – neizteikts aizkaitinājums vai netaisnības sajūta pret kādu cilvēku vai situāciju.
    Psihosomatika: aknu un žultspūšļa problēmas, gremošanas traucējumi, hronisks nogurums, migrēnas.
    C) Vainas apziņa – pārliecība, ka esi izdarījis kaut ko sliktu vai neesi pelnījis labu.
    Psihosomatika: paaugstināts asinsspiediens, sirdsklauves, depresija, pašdestruktīva uzvedība (piemēram, pārēšanās, atkarības).
    Kauns, aizvainojums un vaina ir emocijas, kas var mūs nospiest un izraisīt nopietnas fiziskas sekas, ja tās netiek apstrādātas.

    Kauns, aizvainojums un vaina ir emocijas, kas var mūs nospiest un izraisīt nopietnas fiziskas sekas, ja tās netiek pārstrādātas.

    Dusmas un agresija ir dabiskas emocijas, kas palīdz aizsargāt robežas un mobilizēt enerģiju, taču, ja tās tiek apspiestas vai nekontrolētas, tās var izraisīt nopietnas psihosomatiskas sekas. Viskaitīgās šīs emocijas ir tad, ja viņas jau no bērnības ir apspiestas, vecāki neļāva izrādīt šīs emocijas. Viņām ir tendence krāties un tad lauzties ārā, vai nu iedzerot alkoholu jeb kādā pavisam nepiemērotā situācijā vai mājās uz ģimenes locekļiem. tad no tā visa klāt vēl nāk kauns, vainas apziņa. Dusmu laikā izdalās liels daudzums adrenalīna un kortizola, kas izraisa nervozitāti, trauksmi un stresu. Ilgstoša agresija var izraisīt trauksmes traucējumus, izdegšanu un miega traucējumus. Muskuļi un locītavas -dusmu un agresijas laikā muskuļi saspringst (īpaši plecu, kakla un muguras zonā), kas var novest pie hroniskām sāpēm, spazmām un pat migrēnas. Aknas un žultspūslis – tradicionālā ķīniešu medicīna saista apspiestas dusmas ar aknu un žultspūšļa problēmām, kas var izpausties kā rūgtums mutē, žultsakmeņi un gremošanas traucējumi. Ja esat slaids, ēdat daudz maz veselīgi, alkohola lietojat mereni, bet aknas ir aptaukojušās, tad šis var būt īstais iemesls.
    Kuņģa-zarnu trakts – dusmas var izraisīt kuņģa skābes palielināšanos, kā rezultātā attīstās gastrīts, čūlas vai kairinātās zarnas sindroms.
    Agresijas un dusmu veidi un to psihosomatiskās sekas
    A) Atklātas (eksplozīvas) dusmas – strauji, spēcīgi dusmu uzplūdi, agresija, kas tiek izpausta uz āru.
    Sekas: paaugstināts asinsspiediens, sirds un asinsvadu problēmas, galvassāpes, muskuļu spriedze, bezmiegs.
    B) Apspiestas (iekšējās) dusmas – cilvēks neizrāda dusmas, bet tās apspiež, baidoties no sekām vai konfliktiem.
    Sekas: kuņģa čūlas, hronisks nogurums, depresija, pasīva-agresīva uzvedība, aknu un žultspūšļa problēmas.
    C) Hronisks naids un aizvainojums – ilgstoši uzkrāta neapmierinātība un dusmas, kas netiek izpaustas vai atrisinātas.
    Sekas: vājāka imunitāte, autoimūnas slimības, locītavu sāpes, žultsakmeņi, migrēnas.
    D) Pašagresija (paškritika, sevis vainošana) – dusmas tiek vērstas pret sevi, izraisot pastāvīgu neapmierinātību ar sevi un savu dzīvi.
    Sekas: depresija, ēšanas traucējumi, imūnsistēmas pavājināšanās, hroniskas slimības.
    Šo emociju veidošanās cēloņi meklājami bērnībā, atrodot tos, nomainot uzstādijumus, dusmas aiziet un vairs nekrājas. Dusmas pašas par sevi nav kaitīgas – tās var būt spēks, kas palīdz aizstāvēt savas robežas un cīnīties par taisnību. Tomēr, ja tās tiek apspiestas vai kļūst hroniskas, tās sāk “grauzt” ķermeni no iekšpuses. Galvenais ir atrast veselīgus veidus, kā tās pārvaldīt un izpaust!

    Laima slimība. 

    Kāpēc ne visus "noķer" ērce?

    Medicīniski Laima slimību izraisa baktērija Borrelia. Taču no psihosomatikas viedokļa baktērijas organismā sāk savu darbu tikai tad, kad cilvēks atrodas konflikta atrisinājuma fāzē. Tas izskaidro, kāpēc daudzi nēsā baktēriju gadiem bez simptomiem, bet citiem tie parādās pēkšņi, ne visiem ir bijis ērces kodums.

    Laima slimības psihosomatiskajā skatījumā, pie vainas ir dziļi šķiršanās un zaudējuma konflikti.

    Tas var būt pēkšņs “ardievas” – kad cilvēks tiek pamests vai zaudē kādu svarīgu saikni. Iekšēji rodas sajūta: “manis vairs nav”, “kur ir mana vieta?”, “es paliku viens”

    Galvenais konflikts: Brutāla šķiršanās vai "Atdalīšana"

    Laima slimība visbiežāk skar locītavas, nervu sistēmu un ādu. Tie ir audi, kas reaģē uz:

    Kustību ierobežošanu: "Es nevaru aiziet", "Man neļauj rīkoties", "Es esmu iestrēdzis situācijā".

    Brutālu atdalīšanu: Pēkšņs kontakts ar mīļoto cilvēku tiek pārtraukts (nāve, šķiršanās, nodevība). Cilvēks jūtas tā, it kā viņam būtu "noplēsta āda".

    Bieži pavadošās sajūtas: dziļas skumjas un nožēla, bezspēcība un nespēja ietekmēt situāciju,
    sajūta, ka esi “starp diviem krēsliem”, zaudēta piederības un drošības sajūta.

    Papildu konflikti var būt saistīti ar: šķiršanos no partnera vai ģimenes,  piespiedu izmaiņām dzīvē (pārcelšanās, emigrācija), saiknes zaudēšanu ar tuviniekiem, dzimtas pieredzi (kari, izsūtīšanas, zaudējumi).

    Dažkārt cilvēks ilgstoši dzīvo ar iekšēju pārdzīvojumu, kuru nav spējis pieņemt vai atlaist. Šī spriedze var izpausties arī caur fiziskiem simptomiem.

    Kāpēc simptomi parādās arī bez ērces koduma?

    "Tas, ka simptomi parādās bez redzama koduma, tikai apstiprina — organisms reaģē uz emocionālo lādiņu. Ērce ir tikai ārējais faktors, bet patiesais cēlonis ir iekšējais pārdzīvojums, kas 'uzsprāgst' fiziskajā līmenī."

    Smadzenēm nav svarīgi, vai baktēriju ievadīja kukainis. Ja cilvēks piedzīvo "dzīvības vai nāves" šķiršanās konfliktu, smadzenes var radīt līdzīgu simptomu kopumu, lai mobilizētu organismu.

    Ja kodiens ir bijis, bet nav konflikta — imūnsistēma baktēriju vienkārši neitralizē vai sadzīvo ar to miera stāvoklī. Ja kodiens ir bijis un ir konflikts — baktērija kļūst par "katalizatoru", kas pastiprina procesu.

    Simptomu "atbalss" (Cikliskums)

    Laima slimībai raksturīgi, ka simptomi atgriežas. Psihosomatikā to sauc par "sliedēm" (tracks).

    Piemēram: Ja šķiršanās notika rudenī, kad gaisā bija specifiska smarža, tad katru rudeni smadzenes atpazīst šo "sliedi", aktivizē veco trauksmi, un Laima simptomi (locītavu sāpes, nogurums) atgriežas, it kā konflikts notiktu no jauna.

    Novērots, ka simptomi var atkārtoties vai pastiprināties periodos, kad aktivizējas līdzīgas emocijas vai situācijas.

    Kā mēs strādājam ar Laima slimību?

    Mēs meklējam nevis ērci, bet notikumu, kurā tu juties:

    Pamests un viens (ekstremāla izolācija).

    Nespējīgs kustēties (situācija "starp diviem krēsliem").

    Apdraudēts savā piederībā (ģimenes vai dzimtas zaudējums).

    Atmiņu terapijā mēs atslēdzam šo "šķiršanās šoku". Tiklīdz smadzenes saprot, ka briesmas ir pagājušas un tu esi drošībā, tām vairs nav vajadzības uzturēt slimības procesus. Baktērijas beidz savu "remontdarbu", un nastas sajūta pazūd.

    Strādājot ar iekšējiem pārdzīvojumiem, atjaunojot drošības sajūtu un pārstrādājot zaudējuma pieredzi, iespējams mazināt spriedzi un uzlabot pašsajūtu.

    Katrs gadījums ir individuāls, un svarīgi uz to skatīties kompleksi – gan medicīniski, gan emocionāli.

    Baiļu veidi un to psihosomatiskās izpausmes

    Bailes pašas par sevi nav ienaidnieks, bet gan bioloģisks mehānisms, kas "iesprūstot" sāk bojāt dzīves kvalitāti. Ja tās uzkrājas un netiek apzinātas, tās var ietekmēt ķermeni un pašsajūtu.

    Mūsu bailes reti kad pieder šodienai. Visbiežāk tās ir senas "atbalsis" no notikumiem, kurus mūsu psihe nav paspējusi vai pratusi pabeigt. Tie ir emocionālie enkuri, kas mūs tur piesaistītus pagātnes pārdzīvojumiem. "Bailes bērnībā bieži tika izmantotas kā instruments, lai mūs kā bērnus, padarītu 'ērtus' un paklausīgus. Pieaugot šis instruments kļūst mums par cietumu.

    "Iedomātās bailes" un smadzenes.

    Mūsu smadzenēm (īpaši mandeļveida kodolam jeb amygdala) nav atšķirības starp reālu lāci mežā un iedomātu "lāci" (bailēm par rītdienas rēķiniem vai slimību). Abos gadījumos izdalās vienāds daudzums stresa hormonu. Mūsu uzdevums- iemācīt smadzenēm atšķirt pagātnes "ēnas" no šodienas realitātes.

    Personīgā trauma: Kritiens, dzīvnieka kodums, slīkšanas pieredze bērnībā. Ķermenis šo šoku "nofotografē" un saglabā kā brīdinājumu uz mūžu.

    "Audzinošās" bailes: Vecāku vai vecvecāku stāsti ("nenāc klāt, sakodīs", "neguli uz malas, atnāks vilks"). Lai bērnu būtu vieglāk kontrolēt vai nolikt gulēt, tiek izmantotas bailes, kas bērnā iesēj pastāvīgu nedrošības sajūtu.

    Pārņemtās bailes (Dzimtas mantojums): Stāsti par karu, badu vai zaudējumiem, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Bērns pārņem vecāku trauksmi, pat ja viņa paša dzīve ir drošībā.

    Baiļu "Slāņošanās"

    Pieauguša cilvēka bailes ir kā sīpols – tās sastāv no daudziem slāņiem.

    Apakšā: Pamata šoks (piemēram, nobīšanās no suņa 3 gadu vecumā).

    Virsū: Nākamie slāņi – bailes no nezināmā, bailes no agresijas, bailes no kontroles zaudēšanas.Katra jauna stresa situācija uzguļas virsū vecajai, radot smagu, neapzinātu trauksmes nastu.

    Apzinātās bailes – rodas konkrētās situācijās (augstums, tumsa, uzstāšanās).
    Izpausmes: svīšana, trīce, sirdsklauves, elpas trūkums.

    Neapzinātās bailes – veidojušās bērnībā vai pēc traumatiskiem notikumiem (piemēram, kritiens, kodums, slīkšanas pieredze).
    Izpausmes: hronisks stress, nemiers, migrēnas, muskuļu sasprindzinājums, kuņģa problēmas.

    Hroniskas bailes (trauksme, fobijas) – ilgstošas, bieži bez reāla iemesla.
    Izpausmes: panikas lēkmes, miega traucējumi, galvassāpes, spriedze ķermenī.

    Eksistenciālās bailes – saistītas ar dzīvi, nāvi, nākotni un jēgu.
    Izpausmes: apātija, nogurums, sirdsklauves, spiediens krūtīs.

    Visbiežāk problēmas rada nevis reālas, bet iedomātas bailes. Ja tās ir daudz un tās ir pastāvīgas, ķermenis dzīvo spriedzē – savelkas pleci, spranda, parādās sāpes un nogurums.

    Biežākās bailes: par veselību, nāvi, slimībām, par naudu, darbu, izdzīvošanu, par nākotni un pārmaiņām, par attiecībām (pamestība, atraidījums), par pašvērtējumu (kritika, kļūdas, nepietiekamība),fiziskās bailes (avārijas, uzbrukums, traumas).

    Daudzas bailes nāk no bērnības vai dzimtas pieredzes.

    Baiļu "ģeogrāfija" ķermenī.

    Bailes nav tikai galvā, tām ir ļoti konkrētas adreses ķermenī:

    Nieres un virsnieres: Klasiskā mājvieta eksistenciālām bailēm un bailēm par dzīvību. Ja nieres ir saspringtas, cilvēks jūtas hroniski iztukšots.

    Saules pinums (kuņģis): Šeit dzīvo sociālās bailes – bailes no kritikas, kļūdām, bailes "pazaudēt seju" vai neiederēties.

    Kakls un žoklis: Bailes izteikt savu viedokli vai bailes no agresijas. Sakožot zobus, mēs burtiski "turam" bailes sevī.

    Svarīgi ir bailes nevis apspiest, bet apzināties un saprast to cēloni. Strādājot ar tām, iespējams mazināt spriedzi un atjaunot iekšējo līdzsvaru.

    Bailes pašas par sevi nav kaitīgas – svarīgi ir tas, kā mēs ar tām dzīvojam.

    Panikas lēkme kā "Sistēmas restarts"

    Panikas lēkmi var salīdzina ar datora pārkaršanu. Kad operatīvā atmiņa (psihe) netiek galā ar visām atvērtajām "programmām" (trauksmēm, darbiem, emocijām), ķermenis izraisa lēkmi, lai piespiedu kārtā nolaistu tvaiku.

    Tās ir pēkšņas, intensīvas trauksmes epizodes,kas cilveku nobiedē, ko pavada spēcīgi ķermeņa simptomi – sirdsklauves, asinsspiediena svārstības, elpas trūkums, reiboņi, svīšana, drebuļi. Bieži tās rodas bez acīmredzama iemesla un rada sajūtu, ka “kaut kas nav kārtībā”.

    Katram cilvēkam izpausmes var būt atšķirīgas, un simptomi laika gaitā var mainīties. Svarīgi saprast – tās nav dzīvībai bīstamas, bet ir ķermeņa un nervu sistēmas signāls par pārslodzi.

    Panikas lēkme kā "Dvēseles modinātājpulkstenis"- "jutīgo cilvēku slimība". 

    "Panikas lēkmes visbiežāk skar tos, kuri ir apveltīti ar augstu empātiju, smalku pasaules uztveri un lielu iekšējo potenciālu. Materiālistiskā pasaule to mēdz dēvēt par 'vājumu', bet patiesībā tas liecina par tavu jaudīgo enerģētiku.

    Materiālistiski, racionāli orientēti cilvēki biežāk reaģē uz klasisko somatiku (čūlas, muguras sāpes), jo viņi emocijas "nobruģē" ar loģiku. Turpretī empātiem- emocijas ir tik dzīvas, ka tās nevar vienkārši aprakt.. Tas ir kā brīdinājuma signāls – apstāties un pievērsties sev. Bieži šie cilvēki ir jūtīgi, empātiski, ar lielu iekšējo potenciālu, bet šo enerģiju ne vienmēr realizē. 

    Kāpēc tas notiek tieši ar Tevi?

    Tava sistēma ir kā jūtīgs uztvērējs. Ja Tu ilgstoši nerealizē savu talantu, apspied savas patiesās vēlmes vai dzīvo citu gaidās, Tava enerģija iesprūst. Tā sakrājas tik daudz, ka ķermenis vairs nespēj to noturēt, un rodas lēkme – tas ir kā drošinātājs, kas izsit korķus, lai sistēma nesadegtu.

    Biežākie iekšējie iemesli: ilgstoša trauksme un uzkrāts stress, apspiestas emocijas (bailes, dusmas, nedrošība), kontroles zaudēšanas bailes, pārmērīga domāšana un iekšēja spriedze, sajūta, ka “es netieku galā”. 

    Panika bieži rodas brīdī, kad  pārāk ilgi dzīvo citu cilvēku dzīves, vajadzības vai emocijas, aizmirstot savu ceļu.

    Enerģijas stagnācija: Ja tev ir dots milzīgs enerģijas potenciāls (lai radītu, vadītu vai palīdzētu), bet tu strādā mehānisku darbu vai esi toksiskās attiecībās, šī enerģija nekur nepazūd. Tā "iespūst" un sāk mutuļot iekšpusē.

    Ceļa rādītājs: Panikas lēkme burtiski saka: "Stop! Tu ej pretējā virzienā! Atgriezies pie sevis!" Tas ir kā iekšējs kompass, kas ar elektrošoku mēģina tevi pagriezt uz tavu īsto aicinājumu.

    Kad iekšējā spriedze un neizpaustā enerģija uzkrājas, ķermenis mēģina to izlādēt caur lēkmi. Tas var šķist biedējoši, bet patiesībā tas ir mehānisms, kas cenšas atjaunot līdzsvaru.

    Strādājot ar sevi – mazinot trauksmi, atbrīvojot emocijas, mainot domāšanas modeļus un atrodot veidus, kā realizēt savu potenciālu –, lēkmes pakāpeniski samazinās vai izzūd.

    Empāta "Atvērto durvju" sindroms

    Jutīgi cilvēki bieži darbojas kā sūkļi – viņi uzsūc apkārtējo stresu, bailes un kolektīvo trauksmi.

    Ja cilvēks neprot uzlikt robežas (psihosomatiskā "ādas" tēma, par ko runājām), viņa sistēma pārpildās ar svešu enerģiju.

    Panikas lēkme šajā gadījumā ir "avārijas izlāde". Ķermenis vairs nespēj noturēt to, kas tam nepieder, un mēģina visu lieko "izmest" caur fizisku krīzi. "Tavs jutīgums nav kļūda, tā ir tava superspēja. Problēma ir tikai tajā, ka tu šo jaudīgo dzinēju šobrīd darbini tukšgaitā un ar aizvilktu rokas bremzi.

    Tā nav sods. Tas ir Tavs ķermenis un dvēsele, kas Tev kliedz: 'Ir laiks meklēt savu ceļu!' Panika rodas tur, kur beidzas meli pret sevi.

    Strādājot kopā, mēs nemēģināsim Tevi padarīt 'mazāk jūtīgu'. Tieši pretēji – mēs atbrīvosim šo uzkrāto jaudu, lai Tu vairs nebaidītos no sava spēka, bet sāktu to izmantot radīšanai, nevis bēgšanai. No 'izdzīvošanas' režīma mēs pāriesim uz 'dzīvošanas' režīmu."

    Atmiņu terapijā mēs atlaižam šo bremzi, lai tava trauksme pārvērstos jaudīgā dzīvības spēkā.""Panikas lēkmes vairs nav vajadzīgas kā izlādes mehānisms, jo pazūd pati iekšējā spriedze, kas tās baroja.

    Kā Atmiņu terapija palīdz pret bailēm ?

    Bailes bieži ir "enkuri", kas piesaistīti kādam senam, nepabeigtam notikumam(dzīvnieka uzbrukums, mammas un omes baiļu stāsti bērnībā, lai bernu noliktu vieglak gulet, tas tiek darīts caur bailem, stasti par karu., slikšana berniba., kritieni..

    Atmiņu terapijā mēs nevis vienkārši runājam par bailēm, bet ejam pie paša pirma enkura, atrodam  sakni un vietu, kur viņas lokalizējas ķermenī – pirmo reizi, kad ķermenis iemācījās reaģēt ar šo saspringumu. Viena seansa laikā mēs šo saikni pārtraucam. Rezultātā smadzenes saņem signālu: "Briesmas ir pagājušas, vari atslābt."

    Kā rodas šie baiļu enkuri?

    Tie veidojas brīžos, kad mēs jutāmies apdraudēti vai bezspēcīgi: Mēs atrodam pamata notikumu, kurā šīs bailes radās (pat ja tās ir mammas stāstītas pasakas bērnībā).

    Mēs neitralizējam šo "zibspuldzes foto" atmiņā.,  noņemam emocionālo lādiņu, lai visi virsējie baiļu slāņi vienkārši sabruktu.

    Kad tiek izvilkts pamata enkurs, kuģis (Tava dzīve) beidzot var sākt kustēties uz priekšu. Atmiņa par notikumu paliek, bet bailes vairs nekontrolē Tavu ķermeni un Tavu rīcību.

    Kāpēc smadzenes šos "enkurus" neizdzēš?  

    Tās domā, ka tādā veidā mūs sargā. Taču šodien šīs bailes vairs nekalpo Tavai drošībai – tās tikai ierobežo Tavu brīvību un bojā veselību.

    .

    "Galvassāpes ir rezultāts mēģinājumam atrisināt emocionālas problēmas ar loģikas palīdzību. Galva sāp tad, kad sirds netiek ielaista sarunā."

    Galvenie galvassāpju iemesli ir aizvainojums un intelektuālie pašnovērtējuma konflikti. Migrēnas gadījumā cilvēks burtiski mēģina "ar galvu izskriet cauri sienai", risinot situācijas, kuras ar loģiku vien nav atrisināmas.

    Aizvainojums rodas, kad cilvēks nesaprot, kāpēc citi izturas noteiktā veidā – tas krājas iekšēji. Intelektuālie konflikti veidojas no pārmērīgas domāšanas, analīzes un “malšanas” galvā.

    Papildus – iekšēji konflikti: nepieņemšana, dusmas, vilšanās, sajūta, ka “notiek kaut kas nepareizi” vai “es netieku galā”. Smadzenes pārslodzes brīdī rada spriedzi, un tās izlāde bieži notiek caur sāpēm. Galvenais konflikts: “Es nesaprotu, kāpēc tas notiek manā dzīvē.”

    Migrēna kā "Drošības vārsts" (Bioloģiskā jēga)

    Migrēna bieži vien nav tikai sāpes, bet gan ķermeņa piespiedu dīkstāve. Kad cilvēks nespēj apstāties pats savā kontrolē un perfekcionismā, smadzenes "atslēdz" viņu no ārpasaules (gaismas, skaņas, kustības).  Migrēna ir ķermeņa brutāls stop-signāls. Ja tu neproti atslābt brīvprātīgi, sāpes tevi piespiedīs gulēt tumšā istabā un nedomāt ne par ko.

    "Vagotonijas" fāze jeb Brīvdienu migrēna

    Daudziem migrēna uznāk tieši tad, kad stress beidzas (sestdienās vai atvaļinājuma pirmajā dienā).

    Iemesls: Kamēr ir konflikts un stress, asinsvadi ir sašaurināti (simpatiskā nervu sistēma). Tiklīdz cilvēks atslābst, asinsvadi strauji paplašinās, radot pulsējošas sāpes.

    Secinājums: Tas norāda uz to, ka cilvēks nemāk atslābt pakāpeniski; viņa sistēma pazīst tikai divus stāvokļus – "karš" vai "pilnīga sagrāve".

    Intelektuālā devalvācija (Pazemojums)

    Migrēnas sakne bieži ir saistīta ar sajūtu: "Mana galva nav pietiekami laba." * Tas var būt saistīts ar bērnību, kur bērnam lika justies stulbam vai viņa domas netika uzklausītas. Pieaugušā vecumā katra situācija, kurā cilvēks jūtas intelektuāli apšaubīts vai nespējīgs rast tūlītēju risinājumu, "uzspridzina" galvu.

    Bioloģiskais faktors: Aknas un Dusmas

    Psihosomatikā migrēna ir cieši saistīta ar aknu/žultspūšļa meridiānu. Apspiestas dusmas un žults (rūgtums par dzīvi) burtiski "kāpj uz augšu" galvā. Ja sieviete neļauj sev izteikt dusmas (jo ir "laba meitene"), enerģija iestrēgst kakla un spranda zonā, nosprostojot asinsriti uz galvu.

    Papildus iemesli:

    Kontroles spriedze – “man viss jākontrolē”, nespēja atslābt

    Perfekcionisms – pastāvīga vēlme visu izdarīt ideāli

    Apspiestas emocijas – neizteiktas dusmas, aizkaitinājums

    Pārmērīga atbildība – uzņemas vairāk nekā spēj panest

    Trauksme un bailes – iekšēja nedrošība, gaidas uz sliktāko

    Informācijas pārslodze – telefons, darbs, domas bez pauzes

    Kāpēc biežāk sievietēm? 

    Sievietes un "Lēmumu paralīze": Sievietes bieži mēģina apmierināt visu pušu intereses (bērnu, vīra, vecāku, darba). Migrēna rodas no neiespējamības pieņemt lēmumu, kas būtu labs visiem. Šis intelektuālais strupceļš rada spiedienu galvā.

    Hormonālais aspekts (Bioloģija + Emocijas): Pirmsmenstruālais cikls saasina visas apspiestās emocijas. Ja mēneša laikā sieviete ir klusējusi un cietusies, hormonālās izmaiņas kalpo kā palaišanas mehānisms – viss "uzkrātais" aizvainojums pārvēršas fiziskās sāpēs. Sievietes biežāk dzīvo galvā un emocijās vienlaikus. Uzkrāj un analizē vairāk – pārdomā situācijas, sarunas, biežāk neizsaka dusmas tieši, bet patur sevī. Rūpējas par citiem, aizmirstot sevi → kā rezultātā pārslodze un spēcīgāka hormonālā ietekme, kas pastiprina reakcijas.

    Hormonālā sistēma nav autonoma – tā ir tiešā saitē ar Tavu emocionālo stāvokli. Kad piedzīvojam izdegšanu, sēras vai nepārejošu trauksmi, hronisku stresu, organisms pārslēdzas uz "izdzīvošanas režīmu". Arī smagas, ilgstošas hroniskas saslimšanas, arī ar  Covid un citiem gripu vīrusiem, noēd mūsu iekšējās vitamīnu rezerves, milzīgos daudzumos un var izjaukt arī hormonālo fonu. Kad šo rezervju trūkst, nervu sistēma kļūst hiperjutīga, var sākt sāpēt muskuļi, var parādīties asaras uz līdzenas vietas, paliek sevi žēl, pat nesaprotot kāpēc, jo it kā nekas traģisks nav noticis. B grupas vitamīni un magnijs, nervu sistēmai,  ir kā izolācija elektriskajiem vadiem.

    Kāpēc strauji pazūd estrogēns vai tetesterons?

    Bioloģiski visi mūsu dzimumhormoni un stresa hormoni tiek ražoti no vienas un tās pašas izejvielas. Ja Tu dzīvo hroniskā stresā, ķermenis veic "izvēli": tas visu resursu novirza kortizolam (stresa hormonam), atstājot estrogēnu vai testosteronu "badā".

    Sievietēm: Agrīna menopauze vai cikla traucējumi bieži ir ķermeņa signāls: "Es nejūtos drošībā, lai būtu sievišķīga un vāja."

    Vīriešiem: Testosterona kritums pēc 25 vai 45 gadiem bieži saistīts ar "teritorijas zaudēšanas" konfliktu vai nespēju izturēt sociālo spiedienu.

    Bezmiegs un sirdsklauves: Bioloģiskā "sardze"

    Psihosomatiski tas ir "virsierindas nomoda stāvoklis". Ja vidē ir bijis konflikts un briesmas (nāve, agresija), smadzenes neļauj Tev gulēt, lai Tu būtu gatavs reaģēt. Sirdsklauves ir dzinējs, kas iedarbināts, lai "bēgtu vai cīnītos", pat ja Tu guli gultā.

    Izdegšana un vairogdziedzeris

    Vairogdziedzeris regulē mūsu dzīves tempu. Ja Tu gadiem esi skrējis "virs saviem spēkiem", cenšoties visiem izpatikt vai kaut ko pierādīt, vairogdziedzeris galu galā "izmet balto karogu". Hormonālais sabrukums ir ķermeņa veids, kā Tevi fiziski apstādināt, pirms Tu sevi pilnībā iznīcini.

    Kā palīdz somatiskā regresija?

    Mākslīgie hormoni var palīdzēt sakārtot "ķīmiju" uz laiku, taču, kamēr zemapziņā deg trauksmes poga, organisms turpinās dedzināt resursus.

    Mēs atrodam šoka brīdi: Piemēram, konflikts radinieku, draugu, partneri, kurā "iestrēga" netaisnības vai pamestības sajūta.

    Mēs izlādējam "bioloģisko lādiņu": Tiklīdz smadzenes saņem signālu, ka "karš ir beidzies", tās pārstāj ražot kortizolu milzu devās.

    Atjaunošanās: Tikai tad, kad nervu sistēma atgriežas miera stāvoklī, ķermenis dabiski sāk atkal ražot estrogēnu vai testosteronu.

    Tavs ķermenis nav salūzis – tas vienkārši joprojām mēģina Tevi pasargāt no pagātnes notikumiem.

    Kā atpazīt, ka Tavām hormonālajām izmaiņām ir psihosomatisks cēlonis?

    Hormoni nav "vainīgi" pie Tavas pašsajūtas – tie tikai izpilda smadzeņu doto komandu. Ja atpazīsti sevi šajos punktos, visticamāk, sakne ir meklējama Tavā pieredzē, nevis tikai analīžu ciparos:

    Pēkšņums: Simptomi (bezmiegs, trauksme, cikla apstāšanās) sākās strauji pēc emocionāla trieciena, sērām vai konflikta.

    "Iestrēgšanas" sajūta: Pat ja lieto hormonālo terapiju, iekšējais "kamols" vai trauksmes sajūta nepazūd.

    Cikliskums: Simptomi pastiprinās, kad saskaries ar līdzīgām situācijām vai cilvēkiem, kas atgādina par pagātnes notikumu.

    Fiziska pretreakcija: Tu jūti sirdsklauves vai svīšanu tieši tad, kad domā par konkrēto dzīves problēmu.

    Kad ir vērts nodot analīzes?

    Analīzes ir svarīgas, lai mēs redzētu, cik lielu "nodevu" stress ir paņēmis no Tava ķermeņa. Es iesaku pārbaudīt:

    Stresa līmeni: Kortizolu un vairogdziedzeri (TSH, T3, T4).

    Resursus: D vitamīnu un Feritīnu-dzelzi (ja tie ir zemi, nervu sistēmai nav spēka atjaunoties).

    Dzimumhormonus: Estrogēnu, Progesteronu (sievietēm) vai Testosteronu (vīriešiem), lai saprastu, cik tālu organisms ir aizgājis "izdzīvošanas režīmā".

    Galvenās D vitamīna trūkuma izpausmes:

    Emocionālais "pelēkums": Cilvēks jūtas nomākts, apātisks, nekas nesagādā prieku. To bieži jauc ar depresiju, bet patiesībā smadzenēm trūkst resursu, lai ražotu serotonīnu (laimes hormonu).

    Hronisks nogurums un vājums: Tu piecelies jau noguris. Muskuļos ir vājums, reizēm tie pat "raustās" vai smeldz bez fiziskas slodzes.

    Kaulu un muguras sāpes: Ja klients sūdzas par "klejojošām" sāpēm kaulos vai krustos, ko nevar piesaistīt vienai traumai, tas bieži ir D vitamīna deficīts.

    Vāja imunitāte: Cilvēks "saķer" katru vīrusu. Psihosomatiski tas nozīmē, ka ķermenim nav "aizsargmūra".

    Kognitīvie traucējumi: Grūtības koncentrēties, "migla galvā", aizmāršība.

    Ja D vitamīns ir kritiski zems (Latvijā bieži tas ir ap 10-20 vienībām, bet vajag vismaz 50),  seansā mums būs grūti ieiet sajūtās, jo nervu sistēma ir pārgurusi un strādā taupības režīmā.. Mēs varam izņemt traumu, bet, ja ķermenim nav "elektrības" (D vitamīna), jaunā, pozitīvā programma nevar nostiprināties. Cilvēks ātri atgriežas vecajās sajūtās, jo fiziski nav enerģijas uzturēt jauno stāvokli. Ja Tavs D vitamīna līmenis ir zems, Tava nervu sistēma kļūst "caurspīdīga". Jebkurš mazākais stress liekas kā katastrofa, jo Tev trūkst bioloģiskas izturības. Pirms mēs ķeramies pie dziļas regresijas, pārliecinies, ka Tavs D vitamīna rādītājs ir virs 50 ng/ml – tas dos Tev spēku ne tikai atrast cēloni, bet arī drosmi sākt jaunu dzīvi.

    Dzelzs (Fe) – Tavs "skaidrā nauda" maciņā

    Dzelzs asins serumā parāda to daudzumu, kas šobrīd "cirkulē" asinis un ir pieejams tūlītējai lietošanai (skābekļa transportēšanai). Šis rādītājs ir ļoti mainīgs. To var ietekmēt tas, ko tu apēdi vakarā, stress vai pat diennakts laiks.

    Psihosomatiskais skatījums uz dzelzi

    Tā kā mēs runājām par diagnozēm un konfliktiem, dzelzs deficīts psihosomatikā bieži saistīts ar:

    Dzīvesprieka trūkumu: "Man nav spēka cīnīties par savu vietu."

    Anēmija: Bieži saistīta ar konfliktu "manas asinis nav pietiekami labas" vai "es neesmu vērts savas dzimtas acīs" (pašvērtējuma pazemināšanās asins/dzimtas līmenī).

    Ja maciņš ir tukšs, tas vēl nenozīmē, ka esi nabadzīgs – iespējams, tev ir lieli uzkrājumi bankā.

    Ferritīns – Tavs "uzkrājumu konts" bankā

    Ferritīns ir olbaltumviela, kas uzglabā dzelzi audos (aknās, kaulu smadzenēs). Tas parāda tavas reālās rezerves. Kad organismam pietrūkst dzelzs asinīs, tas iet pie "bankas" un ņem ārā ferritīnu.

    Problēma: Tu vari justies noguris un iztukšots pat tad, ja dzelzs rādītājs asinis ir normāls, bet ferritīns (rezerves) jau ir tuvu nullei. Ferritīns ir arī "akūtās fāzes olbaltumviela". Tas nozīmē, ka iekaisuma vai slimības laikā tas var viltus paaugstināties. Tāpēc analīzēs ir svarīgi redzēt kopējo ainu. Psihosomatikā feritīnam ir milzīga nozīme:

    Zems feritīns (dzelzs) = nav spēka pretoties. Ja noliktava ir tukša, ķermenim nav resursu, lai tiktu galā ar stresu. Pat mazākais emocionālais trieciens liekas nepārvarams, jo nervu sistēmai fiziski nav "degvielas".

    Bezmiegs un trauksme: Ja feritīns ir ļoti zems (zem 30 vai pat 20), cilvēkam var sākties sirdsklauves un panikas lēkmes "no nekā", jo smadzenēm trūkst skābekļa un tās visu laiku atrodas trauksmes stāvoklī.

    Iesaku dzelzs preparātus  dzert tukšā dūšā kopā ar glāzi svaigi spiestas apelsīnu sulas vai C vitamīna kapsulu. Ieturēt vismaz 2 stundu pauzi no kafijas, tējas un piena produktiem. C vitamīns rada skābu vidi kuņģī, kas palīdz dzelzi sašķelt un padarīt to "garšīgu" Tavām šūnām. Tas palielina dzelzs uzsūkšanās spēju pat vairākas reizes. Dzelzs ir saistīta ar "dzīvības asinis" un spēju pastāvēt par sevi.Ja esat situācijā, kur jums "kāpj uz galvas" un  jūtaties bezspēcīgs, ķermenis var sākt sliktāk uzsūkt dzelzi pat tad, ja ēdat to kilogramiem. Tas ir tāpēc, ka zemapziņa saka: "Es nevaru cīnīties, man nav spēka."

    Tāpēc, lai atrisinātu konfliktu regresijā un  ķermenis "atļautu" sev kļūt stipram, paralēli visam, iesaku  sakārtot bioloģiju ar dzelzi un C vitamīnu, lai ir fizisks resurss to mieru noturēt.

    Kādas analīzes nodot, lai redzētu pilnu ainu?

    Lai saprastu, cik lielas ir tavas rezerves un kā organisms tās izmanto, nepietiek tikai ar vienu rādītāju. Ieteicamais komplekts ir:

    Pilna asins aina (PAA): Lai redzētu Hemoglobīnu ($Hb$) un eritrocītu rādītājus.

    Ferritīns: Galvenais rezervju rādītājs. (Optimāli tam vajadzētu būt vismaz 40–60 ng/ml, nevis tikai laboratorijas minimumam 10–15).

    Dzelzs (Fe): Lai redzētu esošo situāciju asinis.

    Transferīns vai TIBS (Kopējā dzelzs saistīšanas spēja): Parāda, cik efektīvi "transports" nogādā dzelzi tur, kur tas nepieciešams.

    CRO (C-reaktīvais olbaltums): Obligāti jānodod kopā ar ferritīnu. Ja CRO ir paaugstināts (iekaisums), ferritīna rādītājs var būt nepatiesi augsts, noslēpjot deficītu.

    Ja jūti hronisku nogurumu, pārbaudi tieši ferritīnu un CRO. Ja bankas konts ir tukšs, organisms ir "izdzīvošanas režīmā", un jebkurš emocionāls dramatisms (par ko runājām iepriekš) to izsmels vēl ātrāk.

    Magnija deficīts (Tavs „krampju un trauksmes” rādītājs)

    Magnijs atbild par atslābšanu. Ja tā trūkst, viss ķermenī „savelkas”.

    Muskuļi: Ikru krampji (īpaši naktīs), plakstiņa raustīšanās, žokļa sakošana, saspringums plecos un sprandā.

    Nervu sistēma: Iekšēja trīce, panikas lēkmes, aizkaitināmība („viss krīt uz nerviem”).

    Miegs: Grūtības iemigt vai sekls miegs, jo ķermenis nespēj „atslēgties”.

    Sirds: Paātrināts pulss vai sajūta, ka sirds „pārlec”.

    B grupas vitamīnu deficīts (Tavs „enerģijas un miera” rādītājs)

    B vitamīni ir nervu sistēmas „barība”. Bez tiem nervi ir kā kaili vadi bez izolācijas.

    B12 un B6: Galējs nespēks („lupatas sajūta”), nespēja koncentrēties, „migla” galvā.

    Emocijas: Depresīvs noskaņojums, raudulība par sīkumiem (ko tu minēji), bezcerības sajūta.

    Fiziski: Tirpšana rokās vai kājās, dedzinoša sajūta, plaisas lūpu kaktiņos.

    Svarīgi: Ja trūkst B grupas, dzelzs (Fe) neuzsūcas un asinsrade nenotiek – tu vari dzert dzelzi, bet spēka tik un tā nav.

    Žokļa vilkšana, plecu sāpes un sprandas stīvums –, ir klasiskas nervu sistēmas un muskuļu reakcijas uz izsīkumu un barības vielu deficītu.

    Selēna deficīts (Tavs „vairoga un atveseļošanās” rādītājs)

    Selēns ir galvenais antioksidants, kas aizsargā šūnas un palīdz vairogdziedzerim.

    Imunitāte: Slimības, kas „velkas” garumā (tavas iesnas un iekaisumi, kas neatkāpjas). Ķermenim trūkst „ieroču”, lai pabeigtu cīņu ar vīrusu.

    Vairogdziedzeris: Pat ja analīzes ir normā, pie selēna trūkuma vairogdziedzeris strādā ar „pārslodzi”, radot milzīgu nogurumu un hormonālo disbalansu (progesterona kritumu).

    Izskats: Trausli nagi un pastiprināta matu izkrišana.


    Rekomendēju nodot  analīzes, ja jūtat kādu no  simptomiem.



     Otreizējais izdevīgums

    Tas ir zemapziņas mehānisms un tāpēc nekas nenotiek apzināti. Tas ir prāta veids, kā mūs pasargāt (piemēram, no pārslodzes, no nepatīkamiem lēmumiem vai uzmanības trūkuma). Slimība bieži ir "atļauja" kaut ko nedarīt vai saņemt rūpes, ko citādi sev liedzam.

    Mēs kopā apskatīsim, kādas vajadzības mūsu ķermenis mēģina apmierināt caur  simptomiem, lai varētu tās piepildīt veselīgā veidā.

    Otreizējais izdevīgums ir viens no sarežģītākajiem, bet svarīgākajiem punktiem ceļā uz atveseļošanos. Simptoms nekad nerodas tukšā vietā. Tas vienmēr pilda kādu funkciju.

    Kāpēc slimība vai problēma mums "vajadzīga"?

    Reizēm mēs mēnešiem vai pat gadiem cīnāmies ar kādu kaiti, bet nekas nepalīdz. Šādos brīžos ir vērts uzdot sev godīgu, kaut nepatīkamu jautājumu: "Kāds ir mans otreizējais izdevīgums no šīs situācijas?"

    Otreizējais izdevīgums nav apzināta simulācija. Tā ir zemapziņas programma, kas izmanto slimību vai problēmu kā instrumentu, lai apmierinātu kādu svarīgu vajadzību, kuru citādi mēs nespējam vai neatļaujamies piepildīt.

    Kā tas izpaužas un kādās situācijās?

    Zemapziņa izmanto simptomus kā "likumīgu" iemeslu, lai panāktu sev vēlamo:

    Uzmanības un mīlestības gūšana: Ja bērnībā mūs pamanīja un mīļoja tikai tad, kad bijām slimi, pieaugušā vecumā ķermenis var "ieslēgt" sāpes, lai beidzot saņemtu rūpes no partnera vai apkārtējiem.

    Atļauja atpūsties: Ja cilvēks sev neļauj atpūsties un "dzenas" līdz spēku izsīkumam, slimība kļūst par vienīgo attaisnojumu, lai beidzot paliktu gultā un neko nedarītu bez vainas apziņas.

    Izvairīšanās no atbildības vai lēmumiem: Slimība ļauj atlikt smagas sarunas, darba maiņu vai nepatīkamus pienākumus. "Es nevaru to izdarīt, jo man atkal saasinājusies mugura/spranda."

    Drošība un robežas: Fiziski simptomi var kalpot kā neredzama siena. Piemēram, sprandas stīvums var būt zemapziņas veids, kā "norobežoties" no pārlieku uzstājīgiem cilvēkiem vai toksiskas vides – es kļūstu nepieejams un stīvs, lai mani neviens neaiztiktu.

    Pašsodīšana: Ja cilvēku moka vainas apziņa, slimība var kalpot kā soda veids, kas uz laiku sniedz iekšēju "atvieglojumu" – es ciešu, tātad es izpērku savu vainu.

    Kā to atpazīt?

    Ja simptoms neatkāpjas, pajautā sev:

    1.Ko šī situācija man ļauj nedarīt?

    2.Ko šī situācija man liek saņemt no citiem (palīdzību, uzmanību, mieru)?

    3. Kā mainītos mana dzīve, ja es rīt būtu pilnīgi vesels? Vai tur parādās kādas bailes?

    Atziņa: Kamēr zemapziņā "izdevīgums" no slimības būs lielāks par vēlmi izveseļoties, ķermenis turpinās uzturēt spriedzi. Atpazīstot šo mehānismu, mēs atņemam slimībai tās galveno funkciju, un sākas patiesā izveseļošanās. Otreizējais izdevīgums ir tā atslēga, kas bieži vien tur mūs vecajos rakstos.

    Vai tiešām katrai slimībai ir savs "izdevīgums"?

    Rūpīgi pētot savu iekšējo pasauli, mēs redzam, ka lielākajai daļai hronisku vai atkārtotu simptomu tiešām piemīt otreizējais izdevīgums. Tomēr ir svarīgi saprast atšķirību starp bioloģisku procesu un psihosomatisku vēstījumu.

    Zemapziņas "drošības spilvens"

    Lielākajā daļā gadījumu slimība kalpo kā zemapziņas mehānisms, lai mūs pasargātu. Ja mēs neprotam pateikt "nē" vai "man ir par grūtu", ķermenis to pasaka mūsu vietā. Šajā ziņā – jā, gandrīz jebkuram ilgstošam simptomam var atrast "ieguvumu", kas palīdz uzturēt iekšējo līdzsvaru (homeostāzi).

    Kad izdevīgums nav tik viennozīmīgs?

    Ir situācijas, kurās runāt par otreizējo izdevīgumu ir sarežģītāk:

    Akūtas traumas vai nelaimes gadījumi: Kaut arī daži pētnieki uzskata, ka pat nejaušas traumas ir "pašsodīšana" vai veids, kā apstāties, ne vienmēr tajā ir tiešs izdevīgums.

    Ģenētiskas saslimšanas un iedzimtība: Šeit biežāk runa ir par dzimtas programmām vai bioloģisku faktoru, nevis personīgu otreizējo ieguvumu.

    Vides piesārņojums un epidēmijas: Ārējie faktori var skart ķermeni neatkarīgi no tā, vai zemapziņai tas ir "izdevīgi".

    Svarīgākais nav "vai", bet "kāpēc"
    Pat ja ne katrai slimībai pasaulē ir izdevīgums, katrai slimībai, kas "iesprūst" un nepadodas ārstēšanai, tas gandrīz noteikti ir.

    Zelta likums: Ja slimība kļūst par tavu "dzīvesveidu" vai atkārtojas vienos un tajos pašos apstākļos, tajā slēpjas otreizējais izdevīgums.

    Kāpēc ir vērts pieņemt, ka izdevīgums pastāv?

    Pat ja teorētiski pastāv izņēmumi, terapeitiski ir daudz vērtīgāk pieņemt, ka izdevīgums ir. Kāpēc?

    Tas atgriež kontroli: Ja es atrodu izdevīgumu, es vairs neesmu "upuris", kuram uzbrukusi slimība.

    Es kļūstu par procesa dalībnieku, kurš var kaut ko mainīt.

    Tas atklāj patiesās vajadzības: Slimība ir kā bākas uguns, kas norāda, kurā dzīves jomā mēs esam pret sevi negodīgi.

      Piemērs: Kāpēc spranda "atsakās" izveseļoties?

      Iedomāsimies cilvēku, kurš ikdienā jūtas pārslogots – darbā no viņa prasa neiespējamo, mājās visi paļaujas tikai uz viņu. Viņš jūtas kā "atlants", kurš uz saviem pleciem tur visu pasauli. Viņam sāk sāpēt spranda, kustības kļūst ierobežotas.

      Kur šeit slēpjas otrreizējais izdevīgums?

      Likumīga atpūta: Kamēr spranda ir "stīva", viņam ir attaisnojums atteikt papildu darbus vai lūgt mājiniekiem palīdzību mājas darbos. Bez sāpēm viņš justos vainīgs, ka nedara visu pats.

      Neredzamās robežas: Sāpes neļauj grozīt galvu. Zemapziņas līmenī tas pasargā no "skatīšanās apkārt" – cilvēks var koncentrēties tikai uz sevi un savu izdzīvošanu, beidzot ignorējot citu cilvēku prasības, ko viņš emocionāli vairs nespēj izturēt.

      Uzmanības saņemšana: Iespējams, šis ir vienīgais veids, kā viņš saņem masāžu, pieskārienus vai vienkāršu jautājumu no partnera: "Kā tu jūties?".

      Secinājums:Šādā situācijā pat vislabākās zāles vai vingrošana sniegs tikai īslaicīgu atvieglojumu. Kāpēc? Jo zemapziņa "turēs" sāpes tik ilgi, kamēr cilvēks neiemācīsies atpūsties, lūgt palīdzību un nospraust robežas bez slimības starpniecības. Tiklīdz vajadzība pēc atpūtas tiek piepildīta apzināti, sprandai vairs nav iemesla "nest" šo smagumu. "Mēs mēdzam izmantot sāpes kā starpnieku. Ja es neprotu vai baidos palūgt maigumu pa tiešo, mans ķermenis rada sāpes, lai piespiestu otru man pieskarties caur masāžu vai rūpēm."


      Osteoporoze un artrīts ir vienas no biežāk sastopamajām kaulu un locītavu slimībām, taču tās darbojas atšķirīgi. Kaulu sistēma psihosomatikā ir mūsu iekšējais balsts, vērtība un pašcieņa.

      Osteoporoze (Kaulu blīvuma zudums)

      Tā ir slimība, kuras laikā kauli kļūst poraini un trausli.

      Psihosomatiskais skatījums: Saistīta ar smagu pašvērtējuma kritumu. Cilvēks jūtas tā, it kā viņš vairs nebūtu "stingrs", vairs nevarētu "noturēt" sevi vai savu dzīvi. Bieži parādās vecumdienās, kad cilvēks sāk justies nevajadzīgs vai nespējīgs (zaudē savu vērtību sabiedrības vai ģimenes acīs).

      Kā osteoporoze izpaužas caur dzimtas prizmu?

      "Neredzamās" sievietes sindroms

      Daudzās dzimtās sievietes ir bijušas kā "dzīves fons". Viņas ir darījušas visu, bet viņu ieguldījums nav ticis novērtēts.

      Dzimtas programma: "Mana balss nav svarīga", "Es esmu tikai instruments citu vajadzībām".

      Rezultāts: Kad bērni izaug vai iestājas menopauze, šī sieviete jūtas tā, it kā viņa vispār vairs neeksistētu. Ja dzimtā ir bijis noliegts sievietes pašas svarīgums, ķermenis sāk "dzēst" kaulus — savu fizisko pamatu.

      Dzimtas sakņu un identitātes zaudēšana

      Kauli ir mūsu viscietākā struktūra, tie glabā informāciju par to, kas mēs esam.

      Ja dzimtā ir bijuši notikumi, kuros cilvēki tika izrauti no savām saknēm (izsūtīšanas, bēgļu gaitas, īpašumu atņemšana) un viņi turpmāk jutās "nekas", šī sajūta, ka "man nav uz kā stāvēt", var pārmantoties.

      Nākamajās paaudzēs tas parādās kā trausli kauli — it kā cilvēkam nebūtu tiesību uz stingru pamatu šajā pasaulē.

      Pašvērtējuma "sabrukums" (Decalcification)

      Osteoporoze ir kaula minerālvielu zaudēšana. Psihosomatiski tas ir "sabrukums zem savas vērtības nastas".

      Ja dzimtā ir valdījis milzīgs kauns vai pazemojums (piemēram, "dzimtas kauna traips"), tas var radīt neapzinātu vēlmi kļūt nemanāmam, neizturīgam, pazust.

      Kāpēc tas bieži parādās tieši pēc menopauzes?

      No bioloģiskā viedokļa mēs zinām par hormoniem, bet psihosomatiski šis ir laiks, kad sieviete saskaras ar jautājumu: "Kas es esmu bez savas mātes vai sievas lomas?"

      Ja dzimtas programma saka: "Sieviete ir vērtīga tikai tik ilgi, kamēr viņa var dzemdēt un kalpot," tad, šai funkcijai beidzoties, smadzenes saņem signālu: "Es vairs neesmu vajadzīga/vērtīga."

      Reakcija: Sākas kaulu noārdīšanās process, jo sistēma vairs nesaredz jēgu uzturēt spēcīgu karkasu.

      Kā mēs strādājam ar dzimtas osteoporozi?

      Atmiņu terapijā mēs strādājam pie tā, lai tu vairs nejustos kā "savu senču ciešanu turpinājums".

      Vērtības atjaunošana: Mēs atrodam to brīdi (Tavā dzīvē vai dzimtas stāstā), kurā tika pieņemts lēmums, ka "es neesmu vērtīga". Mēs šo lēmumu mainām.

      Atdalīšanās no "upura" lomas: Tu vari cienīt savu vecmāmiņu, kura jutās nevajadzīga, bet Tev nav jākļūst trauslai, lai viņai līdzinātos.

      Iekšējā balsta būvēšana: Mēs mācāmies atrast vērtību sevī, nevis tajā, cik daudz Tu vari izdarīt citiem.

      Tiklīdz Tu iekšēji "iztaisno muguru" un pasaki: "Man ir tiesības būt, un es esmu vērtīga pati par sevi", Tavs ķermenis pārstāj noārdīt kaulus, jo tam atkal ir jēga būt stipram.


      Artrīts (Locītavu iekaisums)

      Locītavas nodrošina kustību un lokanību.

      Psihosomatiskais skatījums: Saistīts ar pārmērīgu paškritiku un stīvumu. Artrīta slimnieki bieži ir "pārāk pareizi" cilvēki, kuri sev neļauj būt brīviem vai dusmīgiem. Viņi it kā "bloķē" savas kustības un emocijas, kļūstot fiziski stīvi.

      Artrīts un citas locītavu problēmas ir viens no spilgtākajiem "dzimtas mantojumiem" psihosomatikā. Šeit nav runa tikai par gēniem, bet gan par dzimtas uzvedības modeļiem un emocionālajām programmām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. 

      Programma: "Dzīve ir smags darbs"

      Daudzās dzimtās (īpaši mūsu reģionā) ir iesakņojusies pārliecība, ka dzīve ir cīņa un izdzīvošana.

      Dzimtas atmiņa: Vecvecāki strādāja laukos, mežos vai smagos rūpnīcu darbos, bieži vien pāri saviem spēkiem. Viņiem nebija tiesību atpūsties vai sūdzēties.

      Emocionālais lādiņš: "Tev ir jānes savs krusts", "Tikai caur sviedriem un asarām kaut ko var sasniegt".

      Fiziskā izpausme: Šī "smaguma" sajūta burtiski "nosēžas" locītavās. Artrīts rodas tad, kad cilvēks neapzināti atkārto šo dzimtas programmu – viņš jūtas tā, it kā viņam būtu jāizdara neiespējamais, pat ja viņa šodienas darbs ir birojā.

        Aizliegtās dusmas" un upurēšanās

      Artrīts psihosomatikā bieži tiek saukts par apspiestu agresiju.

      Ja dzimtā bija pieņemts upurēties citu labā un nekad neizrādīt dusmas (īpaši sievietēm – "paciet, neburkšķi"), šī neizlādētā enerģija sakrājas locītavās.

      Locītavas sāk "iekaist", jo iekšēji cilvēks "vārās" no netaisnības, bet ārēji paliek saspringts un stīvs.

      "Locītavu stīvums" kā dzimtas raksturs

      Bieži artrīts piemeklē cilvēkus, kuru dzimtā valdīja liels stūrgalvīgums un morāls stīvums.

      Stingri noteikumi, nespēja pielāgoties jauniem apstākļiem, aizspriedumi.

      Locītavu lokanība ir tieši saistīta ar mūsu mentālo lokanību. Ja dzimta ir "iebetonējusies" savos uzskatos, ķermenis reaģē, padarot locītavas nekustīgas un sāpīgas.

      Kā mēs ar to strādājam Atmiņu terapijā?

      Kad klients atnāk ar artrītu, mēs bieži nonākam pie tā, ka tās nemaz nav viņa sāpes.

      Dzimtas lojalitāte: Mēs neapzināti slimojam tāpat kā mūsu mammas vai omes, lai parādītu: "Es piederu jums, es ciešu tāpat kā jūs."

      Līguma laušana: Terapijā mēs "atdodam" šo smagumu atpakaļ tiem, kam tas piederēja. Mēs apzināmies: "Mīļā vecmāmiņ, es cienu tavu smago darbu, bet man nav jācieš, lai tevi godinātu. Es izvēlos būt lokans un vesels."

      Dramatisma noņemšana: Mēs atrodam to brīdi klienta dzīvē, kurā viņš pārņēma šo "smago nastu" uz saviem pleciem. Noņemot šo emocionālo lādiņu, locītavas sāk "atlaist" – iekaisums mazinās, jo vairs nav vajadzības iekšēji cīnīties.


      Artroze (Locītavu nodilums)

      Atšķirībā no artrīta (iekaisuma), šis ir skrimšļa nodilums.

      Psihosomatiskais skatījums: Rodas no ilgstošas, "smagas dzīves nešanas". Sajūta: "Esmu par daudz uz sevi uzkrāvis", "Dzīve mani spiež pie zemes".

      Artroze ir cieši saistīta ar dzimtas mantojumu, taču tās "stāsts" atšķiras no artrīta vai osteoporozes. Ja artrīts ir aktīvs iekaisums (cīņa), tad artroze ir locītavu skrimšļa nodilums — tā ir hroniska nolietojuma un "smagas nešanas" kulminācija.

      Dzimtas kontekstā artroze bieži simbolizē "paaudžu smagumu".

      Nasta, kas janes līdz galam"

      Artroze bieži skar nesošās locītavas (gūžas, ceļus, mugurkaulu). Psihosomatiski tas ir stāsts par cilvēku, kurš jūtas kā "vilcējs".

      Dzimtas programma: Ja tavā dzimtā ir bijuši cilvēki, kuri uzskatīja, ka dzīve ir nebeidzams slogs, un viņi šo nastu nesa bez atpūtas, šī sajūta "ieēdas" locītavās.

      Bioloģiskā loģika: Skrimslis nodilst tur, kur ir pārāk liels spiediens. Ja tu emocionāli jūti, ka uz taviem pleciem ir visas dzimtas problēmas, tavi ceļi un gūžas reaģē tā, it kā tu tiešām nestu 100 kg smagu maisu.

      Iesūnojuši" uzskati un lokanības zudums

      Artroze ir locītavas deformācija un kustību ierobežojums.

      Dzimtas programma: Tā rodas dzimtās, kurās ir ļoti stingri, nemainīgi uzskati. "Mēs tā darījām, un tu tā darīsi." Ja dzimtā nav bijis ļauts mainīties, pielāgoties vai izvēlēties savu ceļu, šis mentālais stīvums pārvēršas fiziskā locītavu "izkalšanā".

      Sajūta: "Es vairs nevaru palocīties zem šiem apstākļiem."

      Konflikts: "Es vairs nespēju to izturēt"

      Dzimtās, kurās ir bijis daudz fiziska darba vai emocionālu pārdzīvojumu, artroze parādās kā rezultāts ilgstošam pašvērtējuma kritumam attiecībā uz savu veiktspēju.

      Sajūta: "Es vairs neesmu tik spēcīgs kā mani senči," vai arī "Es daru visu, bet ar to nekad nepietiek." Šī pastāvīgā sevis šaustīšana burtiski "noēd" locītavu aizsargslāni.

      Atšķirība starp Artrozi un Artrītu dzimtas līmenī:


      SlimībaDzimtas ziņa (Konflikts)Emocija
      Artrīts"Man joprojām ir jācīnās, lai gan esmu nikns/pārguris."Apspiests naids, pretestība.
      Artroze"Esmu nodzīts, mana vērtība ir izsmelta, esmu par daudz iznesis."Rezignācija, hronisks nogurums, bezcerība.

      Kā mēs strādājam ar artrozi Atmiņu terapijā?

      Tā kā artroze ir deģeneratīvs process (nodilums), darbs šeit ir vērsts uz to, lai apturētu tālāku noārdīšanos un mazinātu sāpes, atbrīvojot emocionālo spiedienu.

      Sloga "inventarizācija": Mēs skatāmies, kuras nastas, ko tu nes, patiesībā pieder tavai mammai, tētim vai vecvecākiem. Mēs mācāmies tās nolikt zemē.Lokanības atjaunošana: Mēs strādājam ar tām "iesūnojušajām" programmām un uzskatiem, kas tev neļauj brīvi pieņemt lēmumus.

      Pašvērtības "restarts": Mēs noņemam dramatismu no sajūtas "es vairs nevaru". Mēs atrodam veidu, kā tu vari būt vērtīgs arī tad, ja "nenes visu pasauli uz saviem pleciem".


      Skolioze un mugurkaula problēmas

      Mugurkauls ir mūsu galvenais dzīvības asis.

      Psihosomatiskais skatījums: Līks mugurkauls bieži stāsta par to, ka cilvēks nespēj "nostāvēt taisni" pret dzīves grūtībām vai jūtas neaizsargāts. Diska trūces bieži rodas brīžos, kad cilvēks jūtas bez atbalsta (finansiāla, emocionāla vai ģimenes).


      Kaulu lūzumi (Traumas)

      Lai gan šķiet, ka lūzums ir nejaušība, psihosomatikā tam mēdz būt nozīme.

      Psihosomatiskais skatījums: Lūzums ir pēkšņa, brutāla "apstāšanās". Ķermenis spiests pārtraukt kustību, jo cilvēks pats nav spējis apstāties kādā situācijā, kas vairs nekalpo viņa vērtībām.

      Kāpēc kauli reaģē?

      Kaulu audi (un asinis, kas tajos rodas) reaģē uz "Centrālo Pašvērtējuma Konfliktu". Tas nozīmē:

      "Es neesmu pietiekami labs."

      "Esmu slikta māte/tēvs/darbinieks."

      "Mana dzīve sabrūk, un es neko nevaru izdarīt."

      Kad mēs piedzīvojam šādu dziļu vilšanos sevī, kauli sāk zaudēt blīvumu (osteoporoze). Kad mēs šo situāciju atrisinām un sākam atgūt vērtību, sākas atveseļošanās fāze, kas kaulu sistēmā parasti ir ļoti sāpīga (tā rodas artrīta sāpes vai iekaisumi).

      Mans darbs Atmiņu terapijā:

      Mēs nemeklējam tikai kalcija trūkumu, bet meklējam to brīdi, kad Tu pārstāji ticēt savai vērtībai.

      Mēs atrodam notikumu, kas "salauza" Tavu iekšējo pārliecību.

      Pēc tam noņemam dramatismu no situācijas, kurā Tu juties nekam nederīgs.

      Tiklīdz klients atgūst iekšējo balstu un pašcieņu, ķermenim vairs nav bioloģiskas vajadzības "graut" savu karkasu (kaulus).

      Kāpēc slimo bērni?

      Mūsu bērni ir mūsu spoguļi. Viņu imunitāte ir cieši saistīta ar drošības sajūtu, mīlestību un mieru mājās. Bērna veselība nav tikai vīrusu un baktēriju jautājums.

      "Kad bērns saslimst atkal un atkal, mēs, vecāki, jūtamies bezspēcīgi. Mēs meklējam atbildes vitamīnos, analīzēs un pie ārstiem, taču reizēm atbilde slēpjas nevis bērnistabas temperatūrā, bet mūsu ģimenes emocionālajā telpā. Bērna ķermenis bieži vien izpauž to, ko mazais vēl neprot pateikt vārdos. 

      Ja slimības kļūst par ikdienu, ir vērts uzdot jautājumu: ko bērna ķermenis mēģina mums pavēstīt? Vai tas ir sauciens pēc uzmanības? Vai neapzināta vēlme apvienot vecākus?

      Izprast psihosomatiskos cēloņus nenozīmē vainot sevi, bet gan iegūt atslēgu uz patiesu bērna atveseļošanos."

      Bērni, īpaši līdz pusaudža vecumam, ir kā emocionāli "sūkļi". Viņi nevis saprot vecāku pārdzīvojumus ar prātu, bet nolasa tos caur ķermeni un enerģētiku. Ja mammai iekšēji ir tukšuma sajūta vai trūkst mīlestības (pret sevi vai no partnera), bērns to jūt kā nestabilitāti "ligzdā".

      Slimība kā "miera izlīgums" ģimenē

      Ja vecāku starpā ir konflikti vai vēsums, bērna slimība bieži kļūst par vienīgo faktoru, kas abus vecākus apvieno.

      Mehānisms: Kad bērns saslimst, strīdi pierimst, jo visiem ir viens mērķis – palīdzēt mazajam. Bērns neapzināti iemācās: "Kad esmu slims, mamma un tētis beidzot runā draudzīgi."

      Sekundārais izdevīgums (Uzmanības deficīts)

      Ja ikdienā vecāki ir ļoti aizņemti, darbā vai noguruši, bērns saņem tikai "tehnisku" aprūpi (pabarots, apģērbts).

      Mehānisms: Tiklīdz parādās temperatūra, mamma paliek mājās, glāsta galvu, lasa pasakas un visu uzmanību velta tikai viņam. Slimība kļūst par vienīgo veidu, kā dabūt ekskluzīvu mīlestību.

      Mātes trauksmes "izlāde"

      Bieži vien mātes, kurām ir pārlieku liela iekšējā trauksme vai vēlme visu kontrolēt, neapzināti projicē savas bailes uz bērnu.

      Mehānisms: Ja mamma nemitīgi baidās: "Tik neapslimsti, tikai nesaslimsti!", bērna organisms ir pastāvīgā stresa stāvoklī. Stress novājina imunitāti, un bērns tiešām saslimst, tādējādi "realizējot" mātes bailes.

      Nepateiktās emocijas un robežas

      Bērni bieži izslimo to, ko pieaugušie norij.

      Ko stāsta simptomi?

      SimptomsIespējamais emocionālais vēstījums
      IesnasSimboliskas "neizraudātas asaras", aizvainojums vai stresa atlaišana.
      Kakla sāpesBailes kaut ko pateikt, "nenorīta" situācija vai kliedziens pēc palīdzības.
      AusisNevēlēšanās kaut ko dzirdēt (piemēram, strīdus vai nemitīgus aizrādījumus).
      KlepusVēlme tikt sadzirdētam vai "izraidīt" kaut ko traucējošu no savas telpas.

      Bērnam sākās iesnas tieši brīdī, kad viņš beidzot "atlaida" stresu pēc pirmās nedēļas bērnudārzā (izveseļošanās fāze).

      Piemērs no dzīves: Bērnam vakarā sāk sāpēt kakls. Meklējot cēloni, atklājas, ka dārziņā kāds cits bērns viņu pagrūda, bet audzinātāja, neredzot situāciju, sarāja tieši jūsu bērnu. Mazajam bija grūti "norīt" šādu netaisnību, un viņš nevarēja sevi aizstāvēt. Tiklīdz bērns nonāca drošībā pie vecākiem un konflikts viņa iekšienē "atlaidās", ķermenis reaģēja ar kakla sāpēm.

      Kas patiesībā notika- "Netaisnības kumoss"?

      Psihosomatikā kakls un rīkle ir saistīti ar spēju "norīt" situāciju vai "izteikt" sevi, bērnam burtiski bija "kamols kaklā". Viņš nevarēja "norīt" netaisnību (ka viņu norāja nepamatoti). Viņš nevarēja "izteikt" savu aizstāvību (jo audzinātāja jau bija pieņēmusi lēmumu).

      Atveseļošanās fāze (JĢM princips)

      Visticamāk, bērnam kakls nesāka sāpēt tieši tajā sekundē, kad audzinātāja kliedza.

      Stresa fāzē (esot dārziņā): Viņš saspringa, "norija" aizvainojumu un mobilizējās, lai izturētu netaisnību.

      Atveseļošanās fāzē (atnākot mājās vai iekāpjot mašīnā pie mammas): Kad viņš sajuta drošību, organisms "atlaida" sasprindzinājumu. Tajā brīdī rīkles gļotāda sāk uztūkt un kļūst jutīga – parādās kakla sāpes.


      Kļūsti par sava bērna emociju "detektīvu"

      Izpratne par slimību cēloņiem palīdz mums, vecākiem, kļūt par tādiem kā detektīviem. Mēs vairs neskatāmies tikai uz termometru, bet sākam pamanīt: uz ko bērns ir reaģējis? Kas viņu satrauca?

      Šāda "izmeklēšana" nav domāta vainīgo meklēšanai, bet gan tam, lai:

      Labāk saprastu, kas patiesībā notiek bērna iekšējā pasaulē.

      Veidotu daudz ciešāku saikni, jo bērns jūtas pa īstam sadzirdēts un saprasts, nevis tikai "ārstēts".

      Radītu drošības sajūtu, ka jebkura emocija var tikt izrunāta un tai nav jāpārvēršas slimībā.


      Ko darīt mammai?

      Psihosomatikā saka: "Gribi veselu bērnu – sāc ar sevi."

      Aizpildi savu "trauku": Ja Tev trūkst mīlestības, bērns nevar Tevi "piepildīt".

      Tev ir jāatrod veids, kā parūpēties par savu emocionālo stāvokli (terapija, hobiji, atpūta), lai Tu nebūtu "izsalkusi" pēc emocijām.

      Atļauj bērnam būt veselam:

      Apzināti saki sev un bērnam: "Es tevi mīlu arī tad, kad tu esi stiprs un vesels. Tev nav jāslimo, lai es būtu tev blakus."

      Vēro likumsakarības: Kas notika 1–3 dienas pirms bērns saslima? Vai mājās bija saspīlējums? Vai Tu juties īpaši vientuļa vai nogurusi?

      Atceries: Bērna slimība nav sods Tev, bet gan ķermeņa signāls, ka ģimenes emocionālajā sistēmā kaut kam trūkst līdzsvara.

      Vai Tu jūti, ka bērna saslimšanas sakrīt ar brīžiem, kad pati jūties visvairāk iztukšota, varbūt nepatīkams strīds ar partneri? varbūt bērnam ir kaut kādas jaunas pārmaiņas, ko viņš uztver ar satraukumu?


      JĢM (un arī psihosomatika) uzskata ka: tas, ko mēs parasti saucam par slimības sākumu, patiesībā bieži vien ir atveseļošanās sākums.

      Vai zinājāt, ka simptomi bieži parādās tikai tad, kad stress ir beidzies?

      Daudzi vecāki pamana likumsakarību: bērns saslimst brīvdienās, tūlīt pēc dārziņa gaitām vai pēc tam, kad mamma ir atgriezusies no darba. Tas nav nejauši. Saskaņā ar Jauno Ģermāņu medicīnu, katram procesam ir divas fāzes:

      Stresa (konflikta) fāze: Šajā laikā bērns ir aktīvs, varbūt mazāk ēd, ir saspringts, bet... viņam nekas nesāp un nav temperatūras. Ķermenis ir mobilizējies, lai izturētu situāciju (piemēram, šķirtību no mammas).

      Atveseļošanās fāze: Tiklīdz situācija atrisinās un bērns jūtas drošībā, ķermenis "izelpo" un sāk pašatjaunoties. Tieši šeit parādās iesnas, klepus, temperatūra vai iekaisums.

      Iesnas nav problēma – tās ir zīme, ka bērna organisms beidzot atbrīvojas no uzkrātā sasprindzinājuma. Slimības simptomi bieži vien ir pierādījums tam, ka konflikts ir atrisināts!


      Kāpēc ir svarīgi to zināt?

      Mazāk baiļu: Kad saproti, ka temperatūra ir organisma "remontdarbi", pazūd panika.

      Pareizs atbalsts: Mēs vairs nemēģinām par katru cenu "izdzīt" slimību, bet gan palīdzam ķermenim pabeigt iesākto procesu, nodrošinot mieru un emocionālu drošību.

      Cēloņa atrašana: Tas palīdz vecākiem meklēt notikumu, kas notika pirms simptomu parādīšanās.

      Kas bija tas brīdis, kad bērns jutās saspringts?

      To var salīdzināt ar atsperi. Stresa fāze: atspere tiek maksimāli saspiesta (bērns turas).

    • Atveseļošanās fāze: atspere tiek atlaista (parādās simptomi, ķermenis atgriežas miera stāvoklī).


    • Dāvana bērna nākotnei: Emocionālā inteliģence
      Mācoties atpazīt šos cēloņus tagad, mēs palīdzam bērnam izaugt par pieaugušo, kurš pazīst savu ķermeni. Viņam nākotnē nebūs "jāizslimo" stress, netaisnība vai pārgurums, jo viņš pratīs šīs emocijas apzināties un izrunāt, pirms tās pārvēršas hroniskās kaitēs vai izdegšanā.
      Pieaugot viņš pratīs reaģēt uz dzīves stresu, netaisnībām vai konfliktiem caur vārdiem un emociju izlādi, nevis caur fizisku saslimšanu. Viņš zinās, ka emocijas nav bīstamas un tās nav "jāieslēdz un jāpatur" ķermenī. Tas ir ceļš uz pieaugušo, kurš prot parūpēties par savu veselību, pirms vēl slimība ir paspējusi "pieklauvēt" pie durvīm. Mēs mācām bērnam nevis vienkārši izveseļoties, bet dzīvot saskaņā ar sevi.

    • Lielākā daļa pieaugušo cieš no psihosomatiskām kaitēm (izdegšanas, hroniskām muguras sāpēm, migrēnām), jo bērnībā viņiem netika iemācīts. 
    • Cienot pagātni, mainām nākotni!

      • Ir svarīgi saprast, ka šī pieeja nav domāta, lai meklētu "vainīgos". Mūsu vecāki un vecvecāki par šīm likumsakarībām neko nezināja. Viņiem nācās piedzīvot karus, revolūcijas, valsts iekārtu un valdību maiņas – viņu galvenais uzdevums bija vienkārši izdzīvot. Viņiem nebija laika vai resursu iedziļināties emociju psihosomatikā.

      Bet mēs dzīvojam laikmetā, kad informācija un tehnikas ir pieejamas. Mēs varam mainīt savas dzimtas veselības modeļus. Mēs nemeklējam vainīgos, mēs meklējam cēloni – to neapzināto spriedzi, ko bērna ķermenis šobrīd palīdz "iznest".

      Mums ir iespēja- pārtraukt vecos slimību un stresa modeļus, iemācīt saviem bērniem to, ko mūsu vecāki nevarēja iemācīt mums un mainīt savas dzimtas veselības nākotni, izmantojot šodienas zināšanas.

      Ja tu šobrīd kļūsti par šo "detektīvu", tu burtiski maini bērna nākotnes veselības algoritmu. Viņam nebūs "jāatguļas" caur slimību, jo viņš pratīs atpūsties un izrunāt emocijas pirms ķermenis saka "stop".


      Kā es varu Jums palīdzēt?

      Savā darbā es balstos uz Jaunās Ģermāņu medicīnas atziņām un psihosomatiku, kas palīdz ieraudzīt slimību kā loģisku un bioloģisku procesu. Izmantojot atmiņu terapiju, mēs kopā dodamies šajā "detektīva" darbā, lai atrastu tieši to brīdi, kurā bērna (vai Jūsu pašas) emocionālā pasaule zaudēja līdzsvaru. 

      Mēs nemeklējam vainīgos: Mēs meklējam cēloni – to neapzināto konfliktu, šoku vai emocionālo spriedzi, ko bērna ķermenis šobrīd palīdz "iznest".

      Mēs "atkodējam" simptomu: Atmiņu terapija ļauj piekļūt zemapziņas informācijai un ieraudzīt, kāds notikums vai sajūta ir kļuvusi par slimības palaidējmehānismu.

      Mēs atrisinām konfliktu: Tiklīdz mēs apzināmies cēloni un sniedzam bērna vai vecāka psihei nepieciešamo drošības un mierinājuma sajūtu, simptomam vairs nav vajadzības atkārtoties.

      Atmiņu terapija ir saudzīgs un efektīvs veids, kā palīdzēt ģimenes emocionālajai sistēmai atgriezties veselības stāvoklī. Tas ir ceļš no neziņas un bailēm uz mieru un skaidrību. Informācijai ir izglītojošs raksturs un tā neaizstāj ārsta palīdzību akūtos gadījumos.

      SVARĪGA INFORMĀCIJA LASĪTĀJAM

      Šajā sadaļā apkopotā informācija ir balstīta uz Jaunās ģermāņu medicīnas (JGM) un psihosomatikas pamatatziņām. Šis materiāls ir paredzēts tikai informatīviem un izglītojošiem nolūkiem. Tas neaizstāj profesionālu medicīnisko palīdzību, diagnozi vai ārstēšanu. Pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas par savu vai bērna veselību, lūdzu, konsultējieties ar kvalificētu veselības aprūpes speciālistu.

      Iedzimtas saslimšanas un traucējumi: Psihosomatiskais skatiens

      No JGM perspektīvas bērna veselība ir cieši saistīta ar mātes (un abu vecāku) emocionālajiem pārdzīvojumiem grūtniecības laikā vai pat pirms tās. "Slimība" šeit tiek uzskatīta par Speciālu Bioloģisko Programmu (SBP), kas palīdz organismam pielāgoties spēcīgam emocionālam pārdzīvojumam – konfliktam.

      Autisms (Autisma spektra traucējumi)

      Psihosomatikā autisms tiek skatīts kā divu paralēlu konfliktu rezultāts ("konstelācija"), kas skar abas smadzeņu puslodes.

      Bioloģiskā būtība: Tas bieži ir saistīts ar "bailēm no aizmugures" (draudi, ko nevar redzēt) vai spēcīgu izolācijas sajūtu. Bieži tiek skatīts caur mātes izjusto izolāciju, bailēm vai "nevarēšanu pieņemt realitāti" grūtniecības laikā.

      Mērķis: Bērns "noslēdzas" savā pasaulē kā aizsardzības mehānismā, lai nebūtu jāsaskaras ar nepanesamu ārējo realitāti vai briesmām, ko juta māte grūtniecības laikā.

      Dauna sindroms

      JGM skatījumā hromosomu izmaiņas nav nejaušība, bet gan atbildes reakcija uz specifisku vecāku emocionālo stāvokli ieņemšanas brīdī. Bieži tiek skatīts caur mātes izjusto izolāciju, bailēm vai "nevarēšanu pieņemt realitāti" grūtniecības laikā.

      Bioloģiskā būtība: Saistīts ar "attīstības aiztures" konfliktu. Tas var rasties, ja vecākiem ir dziļas, neapzinātas bailes no nākotnes, nespēja "tikt galā" ar dzīves prasībām vai vēlme palikt bērnišķīgā, drošā stāvoklī.

      Intelektuālās attīstības traucējumi (plānprātība vai atpalicība attīstībā)

      Šis stāvoklis norāda uz bioloģisku programmu, kas palīdz "izslēgt" intelektuālo analīzi.

      Konflikts: Smags intelektuāls pašvērtības kritums vai situācijas, kurās "zināšana" vai "saprašana" ir bijusi bīstama vai sāpīga. Organisms izvēlas "nezināt" un "nesaprast", lai pasargātu psihi no pārslodzes.

      Mugurkaula problēmas un deformācijas

      Mugurkauls ir mūsu balsts un pašcieņa. Jebkura iedzimta mugurkaula patoloģija signalizē par pašvērtības konfliktiem. Saistītas ar pašvērtības kritumu, "salūšanu" zem nastas vai nespēju noturēt pozīciju.

      Konflikts: Smags pašvērtības kritums – sajūta "es neesmu pietiekami stiprs", "es nevaru šo nastu iznest", "mana mugura nav droša". Bērns pārņem mātes izjūtu par nespēju pastāvēt par sevi vai sajust atbalstu grūtniecības laikā.

      Onkoloģija (Vēzis bērniem)

      Bērnu onkoloģija bieži tiek saistīta ar "zaudējuma konfliktiem" vai bailēm par izdzīvošanu.

      Bioloģiskā būtība: Jaunas šūnas sāk strauji augt tur, kur organisms mēģina "kompensēt" kādu zaudējumu. Piemēram, asins vēzis (leikēmija) JGM skatījumā ir atveseļošanās fāze pēc ļoti smaga pašvērtības konflikta ("es neesmu nekas", "mani neviens nemīl").

      Čūlainais kolīts (Zarnu problēmas)

      Zarnas atbild par "kumosa" sagremošanu un izvairīšanos no tā, kas ir lieks vai nepatīkams.

      Saistīts ar "netīra konflikta" nevarēšanu sagremot vai izvadīt (metaforiski).

      Konflikts: "Netīrs, riebīgs konflikts". Situācija, kuru nevar "pārstrādāt" vai "izvadīt". Tas var būt saistīts ar ģimenes noslēpumiem, strīdiem vai situācijām, kuras māte grūtniecības laikā izjutusi kā emocionālu "samazgu spaini", ko viņai nācies "norīt".

      Kāpēc rodas iedzimtas saslimšanas un traucējumi?

      Medicīnā izšķir vairākus galvenos faktorus, kas ietekmē bērna veselību jau no ieņemšanas brīža vai grūtniecības laikā.

      Ģenētiskās izmaiņas un hromosomu skaita novirzes

      Šie cēloņi rodas pašā šūnu dalīšanās sākumā.

      Dauna sindroms: Tā nav slimība, ko var "saķert", bet gan nejauša hromosomu dalīšanās kļūda (21. hromosomas trisomija). Tas notiek spontāni, un galvenais zināmais riska faktors ir mātes vecums, taču tas var notikt jebkurā ģimenē.

      Ģenētiskās mutācijas: Daudzas mugurkaula problēmas vai attīstības traucējumi rodas specifisku gēnu izmaiņu dēļ, kas var būt mantoti no vecākiem vai rasties pilnīgi no jauna (de novo).

      Kompleksie jeb multifaktoriālie cēloņi

      Šeit spēlē lomu gan gēni, gan vide, un zinātne vēl joprojām meklē precīzas atbildes.

      Autisms (Autisma spektra traucējumi): Nav viena konkrēta "autisma gēna". Pētījumi rāda, ka tā ir kombinācija starp simtiem mazu ģenētisku izmaiņu un vides faktoriem, kas ietekmē smadzeņu attīstību pirms dzimšanas. Svarīgi: Autisms nav saistīts ar audzināšanu vai vakcināciju.

      Onkoloģija (Vēzis bērniem): Atšķirībā no pieaugušajiem, bērnu vēzis reti ir saistīts ar dzīvesveidu. Tie parasti ir "kļūdaini kodi" šūnās, kas sāk strauji dalīties bērna augšanas procesā.

      Autoimūnie un iekaisīgie procesi

      Čūlainais kolīts: Tā ir organisma imūnsistēmas kļūda, kurā tā sāk uzbrukt savai zarnu gļotādai. Tam ir spēcīga iedzimtības saikne (ģimenes vēsture), taču slimību parasti "iedarbina" kāds ārējās vides faktors (stress, uzturs, infekcija).

      Attīstības traucējumi grūtniecības laikā

      Mugurkaula problēmas (piem., Spina Bifida): Daudzi mugurkaula defekti rodas pirmajās grūtniecības nedēļās. Viens no zināmākajiem profilakses veidiem ir folijskābes lietošana, taču pat ar to ne vienmēr var novērst visas problēmas.

      Garīgā atpalicība (plānprātība): Šis termins mūsdienu medicīnā tiek aizstāts ar "garīgās attīstības traucējumi". Tie var rasties no ģenētikas, skābekļa bada dzemdībās vai infekcijām grūtniecības laikā.

      Informācija sagatavota, izmantojot Dr. Hamera (Ryke Geerd Hamer) izstrādātās 5 bioloģiskās likumsakarības.

      Iedzimtība no dzimtas sistēmu skatupunkta

      Pēc Dzimtas sistēmiskās pieejas(  Berta Helingera metodes) un epigenētikas skatupunkta  bērns netiek uzskatīts par "atsevišķu salu", bet gan par dzimtas koka turpinājumu, kurš neapzināti nes sevī priekšteču nepabeigtos stāstus. Dzimtas skatījumā "smagas" slimības bieži vien ir simptoms tam, ka dzimtā kaut kas ir ticis izslēgts, aizmirsts vai noliegts.

      Tiek uzskatīts, ka bērns aiz mīlestības un lojalitātes pret savu dzimtu var "pārņemt" kāda priekšteča likteni vai slimību. To sauc par sistēmisko saistību (piesaisti).. "Ja dzimtā ir noticis kaut kas šokējošs – par ko klusē, kaunas vai ko mēģina aizmirst un paslēpt –, informācija ir pazudusi laikmetu griežos, fiziski nenonākot līdz mūsdienām. Jaunie dzimtas pārstāvji par šiem notikumiem var pat nenojaust, taču enerģija nekur nepazūd. Tā turpina dzīvot dzimtas laukā un nereti izpaužas nākamajās paaudzēs caur fiziskiem simptomiem vai smagām diagnozēm."

      Kāpēc bērni dzimst ar smagām diagnozēm?

      Izslēgtie dzimtas locekļi:

      Ja dzimtas vēsturē kāds ir ticis izraidīts, noliegts vai aizmirsts (piemēram, "melnais aita, kauna traips", kāds, kurš izdarījis pašnāvību, bijis cietumā, slīcis alkoholismā, atkarībās vai bezvēsts pazudis karā), sistēma tiecas pēc veseluma. Jaunākais dzimtas loceklis (bērns) caur savu slimību var neapzināti teikt: "Es uz tevi skatos, es tevi atceros". Slimība kļūst par atgādinājumu par kādu, kam dzimtā nav bijis vietas.

      Smagi, neizsēroti zaudējumi:

      Šokējoši notikumi, kā priekšlaicīga bērnu nāve, aborti, slepkavības vai zaudējumi karā, rada milzīgu emocionālu spriedzi. Ja šīs sāpes nav tikušas izsērotas vai izrunātas ("akmens sirds"), nākamā paaudze var piedzimt ar fizisku kaiti, kas simbolizē šīs "akmens" sāpes vai nespēju dzīvot pilnvērtīgi.

      Karmiskie parādi un vainas apziņa:

      Karmiskais parāds dzimtas kontekstā rodas tad, kad ir ticis izjaukts līdzsvars starp "dot" un "ņemt" vai starp "dzīvību" un "nāvi". Ja priekštecis ir kaut ko paņēmis, ko viņam nebija tiesību ņemt (dzīvību, mantu, godu, brīvību), un nav to kompensējis, šis "rēķins" paliek atvērts dzimtas laukā.No sistēmiskā viedokļa tas ir mēģinājums "līdzsvarot" dzimtas enerģiju – bērns ar savu ciešanu it kā "izpērk" priekšteča vainu.

      Kā šie parādi izpaužas caur bērniem?

      Identifikācija ar Upuri: Bērns ar īpašām vajadzībām vai smagu diagnozi neapzināti "pārstāv" tos cilvēkus, kuriem dzimta ir nodarījusi pāri. Slimība ir veids, kā šie aizmirstie upuri tiek "atgriezti" dzimtā – caur bērnu mēs beidzot ieraugām viņu ciešanas.

      "Es tavā vietā": Tā ir dziļa, akla bērna dvēseles mīlestība. Ja vecākam vai vecvecākam ir smaga, neapzināta vainas apziņa (piemēram, par kādu, kurš gājis bojā viņa rīcības dēļ), bērns var neapzināti mēģināt "izpirkt" šo vainu, sakot: "Labāk es esmu slims vai ciešu, lai tev (vecākam) nav jāmirst vai jājūtas vainīgam."

      Enerģētiskais slogs: Karmiskais parāds ir kā smaga nasta, ko dzimta nodod tālāk. Ja kāds ir "dzīvojis uz citu rēķina" (izmantojot marodierismu vai citu nelaimes), bērns var piedzimt ar veselības stāvokli, kas pieprasa milzīgus resursus (laiku, naudu, enerģiju), tādējādi simboliski "atdodot" to, ko priekšteči ir nelikumīgi ieguvuši.

      Kolektīvā vainas apziņa

      Reizēm parāds nav individuāls, bet kolektīvs – tas saistīts ar dalību karos, represijās vai nodevībās, kas skārušas veselas tautas. Bērns, kurš piedzimst šādā dzimtā, kļūst par "dzimtas tīrītāju". Caur viņa diagnozi dzimta tiek piespiesta apstāties, kļūt pazemīgāka un vērsties pie garīgām vērtībām, ko priekšteči ir nolieguši.

      Dzimtas taisnīgums un "parādu" ietekme

      Dzimtas sistēma darbojas pēc saviem iekšējiem likumiem, kur viens no svarīgākajiem ir Līdzsvara likums.

      Ja kāds no priekštečiem ir smagi pārkāpis morāles un cilvēcības robežas, nodarot pāri citiem, bet par šo nodarījumu nav sekojusi ne izpirkšana, ne nožēla, dzimtas enerģētiskajā laukā rodas disbalanss.

      Šādi smagi notikumi var būt:

      Netaisnīga rīcība ar īpašumu: Citu mantas atsavināšana, laupīšana vai marodierisms.

      Vara un vardarbība: Pavēļu došana vai izpildīšana, kas saistīta ar cilvēku izsūtīšanu, spīdzināšanu vai nogalināšanu (īpaši kara laikā).

      Nodevība: Uzticības laušana vai nevainīgu cilvēku nodošana likumsargiem vai okupācijas varām, kā rezultātā cilvēki zaudējuši dzīvību, brīvību vai mantu.

      Apgānīšana: Mirušo atdusas vietu vai piemiņas zaimošana.

      Kā tas izpaužas nākamajās paaudzēs?

      Tā kā dzimtas sistēma tiecas pēc taisnīguma, jaunākie dzimtas locekļi – bērni un mazbērni – var neapzināti uzņemties "izpirkšanas" lomu. Tas var izpausties kā:

      Bērni ar īpašām vajadzībām: Bērns ar savu smago likteni vai fizisko ierobežojumu it kā "samaksā" par priekšteča nodarīto. Viņa ciešanas sistēmā kalpo kā pretstats kādreizējai agresijai vai netaisnībai.

      "Upura un agresora" dinamika: Bērns var neapzināti identificēties nevis ar savu vectēvu (agresoru), bet gan ar cilvēkiem, kuriem vectēvs nodarīja pāri (upuriem). Tādā veidā bērna slimība kļūst par pieminekli tiem, kuri tika aizmirsti vai iznīcināti.

      Šis process nav sods no malas, bet gan pašas dzimtas sistēmas mēģinājums atjaunot morālo līdzsvaru un atkal ieraudzīt tos, kuri cieta no dzimtas priekšteča rīcības. Dziedināšana šādos gadījumos ir iespējama tikai caur patiesu atzīšanu, nožēlu un upuru piemiņas godināšanu.

      Vai ir iespējams atbrīvoties no dzimtas smaguma pašu spēkiem?

      Daudzi uzdod jautājumu: "Vai es varu to atrisināt pats?" Atbilde ir – jā, apziņas gaisma ir pirmais un svarīgākais solis. Tiklīdz jūs sākat interesēties par savas dzimtas vēsturi, meklēt sakarības un ar mīlestību pieminēt aizmirstos, enerģija sāk kustēties.

      Ko jūs varat darīt jau šodien:

      Informācijas vākšana: Noskaidrojiet patiesību par saviem senčiem – bez nosodījuma, vienkārši fiksējot faktus.

      Atzīšana: Savā iekšējā pasaulē pasakiet: "Es redzu tavu likteni. Es redzu tavu vainu/ciešanas. Es to pieņemu kā daļu no mūsu stāsta, bet es izvēlos to vairs nenes."

      Pateicības un godināšanas rituāli: Iededziet sveci par tiem, kuriem ticis nodarīts pāri, vai tiem, kuri dzimtā tikuši izslēgti.

      Kā es varu palīdzēt un kāpēc ir vērtīgi nākt uz sesiju?

      Mūsu psihe mūs sargā, tāpēc bieži vien mēs neapzināti "apejam" pašus sāpīgākos dzimtas mezglpunktus – to sauc par sistēmisko aklumu. Sesijā mēs ejam dziļāk, izmantojot regresijas un sistēmiskā darba metodes, lai piekļūtu informācijai, kas glabājas jūsu dzimtas laukā pat līdz 7. paaudzei.

      Sesijas laikā mēs kopā: izgaismojam "aklos plankumus". Pat ja jūs nepazīstat savus senčus vai neko par viņiem nezināt, sesijā caur ķermeņa sajūtām un regresiju mēs ieraugām reālus notikumus, kas ietekmē jūsu un bērna dzīvi šodien.

      Atpazīstam "Slepeno lojalitāti": Mēs identificējam, kuram priekštečim bērns neapzināti mēģina līdzināties vai kura parādu viņš mēģina "izpirkt" ar savu veselību.

      Lietojam "atbrīvojošās frāzes": Mēs atrodam īpašus vārdus, rituālus, kas ļauj svešajai enerģijai un smagumam atgriezties pie tās patiesā īpašnieka. Ir svarīgi tos ne tikai pateikt, bet caur regresijas stāvokli patiesi izjust.

      Nodalām likteņus: Mēs palīdzam bērnam (garīgā un enerģētiskā līmenī) atdot vecāku un senču nastas atpakaļ, lai viņš beidzot varētu dzīvot savu, nevis priekšteču likteni.

      Ja jūtat, ka bērna veselības stāvoklis ir "iestrēdzis" vai diagnozes cēloņi ir meklējami dziļāk par medicīnisko skaidrojumu – es aicinu jūs uz individuālu sesiju. Mēs drošā vidē izgaismosim tos dzimtas stāstus, kas gaida atrisinājumu, lai atbrīvotu ceļu jūsu un bērna nākotnei. Reizēm dzimtas smagums neizpaužas kā fiziska diagnoze, bet gan kā neizskaidrojamu notikumu virkne bērna vai pieaugušā dzīvē. Pat ja ģimene ir mīloša un labvēlīga, bērns var "iestrēgt" svešos scenārijos, kas neļauj viņam realizēt savu potenciālu.

      Pazīmes, kas var liecināt par dzimtas sistēmisko ietekmi:

      Atkārtoti bankroti un finansiālas neveiksmes: Nauda burtiski "aiztek" starp pirkstiem, vai arī cilvēks neapzināti "atbrīvojas" no turības (zaudējumi, krāpšanas), lai līdzinātos kādam trūcīgam vai represētam priekštecim.

      Neveiksmes attiecībās: Nespēja izveidot ģimeni vai vientulības sajūta, kas atkārtojas paaudzēs (piemēram, "vīriešu trūkums" vai "vientuļās mātes" scenārijs).

      Destruktīva uzvedība un atkarības: Bērns sāk "dzerties nost" vai lietot vielas bez acīmredzama iemesla, neapzināti mēģinot "noslāpēt" kādas dzimtas sāpes vai sekojot kādam izslēgtam dzimtas loceklim.

      Liktenīgas kļūdas un cietumi: Ja bērns pastāvīgi iekuļas nepatikšanās ar likumu vai nonāk ieslodzījumā, tas var būt neapzināts mēģinājums "izpirkt" kādu senu dzimtas noziegumu, par ko neviens nav saņēmis sodu.

      Nelaimes gadījumu virkne: "Kibeles" uz līdzenas vietas, neizskaidrojamas traumas vai pastāvīga sajūta, ka "dzīve met sprunguļus riteņos".

      Kāpēc tas notiek?Sistēma tiecas pēc taisnīguma. Ja kāds dzimtā ir bijis agresors vai, tieši otrādi, cietis un ticis aizmirsts, jaunākais dzimtas loceklis caur savām neveiksmēm var mēģināt atjaunot šo līdzsvaru. Viņš it kā saka: "Es nevaru būt laimīgs un bagāts, ja jūs bijāt nelaimīgi un nabadzīgi."

      Vai to var mainīt?

      Jā. Ieraugot šo saikni regresijā vai dzimtas sesijā, mēs varam pārtraukt šo automātisko atkārtošanos. Tiklīdz senču likteņi tiek godināti un atzīti, bērnam vairs nav jādzīvo to ēnā. Viņš iegūst "dzimtas svētību" iet savu ceļu – veidotu laimīgas attiecības, pelnīt naudu un baudīt veselību.

      Kad dzimta sāk "izmirt": Brīdinājuma zīmes

      Reizēm dzimtas sistēma nonāk tādā mezglpunktā, kur enerģijas plūsma apstājas. Tas vairs nav stāsts par vienu cilvēku – tā ir visas dzimtas koka reakcija uz smagu, neatrisinātu pagātni.

      Pazīmes, ka dzimtas koks ir apdraudēts:

      Bērnu nedzimšana: Pat ja visi ir fiziski veseli un medicīniski viss ir kārtībā, bērni vairs nepiesakās. Tas var skart vairākus brālēnus, māsīcas un jūs pašus. No sistēmiskā skatupunkta tas nozīmē: "Šeit ir tik smagi, ka es negribu turpināt sūtīt jaunas dvēseles šajās ciešanās."

      Agra un traģiska mirstība: Dzimtas vīrieši vai sievietes mirst jauni – nelaimes gadījumos, avārijās vai pēkšņās slimībās. Tā ir spēcīga "nāves programma", kas darbojas dzimtas laukā.

      Pašiznīcināšanās: Cilvēki burtiski "nodzeras nost" vai izvēlas dzīvesveidu, kas noved pie priekšlaicīgas nāves. Tā ir neapzināta vēlme aiziet pie tiem, kas dzimtā tikuši aizmirsti vai kuriem tiek sekots nāvē.

      Smagas diagnozes viena pēc otras: Kad viena dzimtas locekļa smagā slimība vēl nav beigusies, kad sākas nākamā. Tas liecina par milzīgu spriedzi, kas meklē izeju caur ķermeni.

      Kāpēc dzimta izvēlas apstāties?

      Tas bieži ir saistīts ar lielu pārestību vai noliegumu. Ja dzimtā ir noticis kaut kas tik šausmīgs (slepkavības, bērnu nāves, nodevības), ko paaudzes nav spējušas "sagremot", dzimta sakļaujas. Tas ir kā mehānisms, kas aptur "infekcijas" izplatību tālāk – sistēma labāk izvēlas izbeigties, nekā turpināt nest šo neizturamo nastu.

      Vai ir cerība?

      Jā. Pat ja šķiet, ka dzimta izmirst, viens cilvēks, kurš kļūst apzināts, var mainīt visu. Sesijā un regresijā mēs meklējam šo "stop krānu" – notikumu, kurā mīlestības plūsma apstājās un sākās iznīcība.

      Ieraugot un atzīstot šo notikumu;

      Atpērkot "parādus" caur apziņu un nožēlu;

      Atbrīvojot nākamo paaudzi no pienākuma izpirkt senču grēkus......dzimtas koks var atkal "saziedēt". Dažreiz pietiek ar vienu cilvēku, kurš uzdrošinās ieraudzīt patiesību, lai bērni atkal sāktu dzimt un traģēdiju virkne apstātos.

      Tavs Dzimtas Detektīvs: Atšķetināsim pagātnes mezglus kopā

      Reizēm dzīve šķiet kā mīkla, kurai trūkst svarīgāko detaļu. Ja jūsu dzimtā atkārtojas smagas diagnozes, neizskaidrojamas nelaimes, finansiāli krahi vai bērnu nedzimšana, ziniet – tam ir iemesls, un tas ir atrodams.

      Es darbojos kā dzimtas detektīvs. Mana misija ir palīdzēt jums ieraudzīt tās apslēptās likumsakarības un "aklos plankumus", kas glabājas jūsu dzimtas laukā līdz pat 7. paaudzei. Mēs nemeklējam vainīgos – mēs meklējam atbildes, lai atbrīvotu ceļu jūsu un jūsu bērnu nākotnei.

      Kāpēc vērsties pie manis?

      Pieredzē balstīti risinājumi:

      Sadaļā "Piemēri no prakses" jūs varat lasīt reālus stāstus par to, kā šķietami bezcerīgas situācijas (slimības, atkarības, aresti, bankroti) ir atrisinājušās, tiklīdz mēs atradām to sākotnējo cēloni dzimtas vēsturē.

      Regresija un sistēmiskais redzējums: Informācija, ko mēs meklējam, bieži nav atrodama dokumentos, bet gan jūsu ķermenī un neapzinātajās sajūtās, jums praktiski ķermenis pateiks priekšā. Atbildes bieži atnāks kā spilgtas vīzijas vai pēkšņas apjausmas, var arī caur sapni. Jūs ieraudzīsiet notikumus, sapratīsiet sakarības un, pats galvenais, – beidzot to visu sajutīsiet un caur to atbrīvosiet.

      Mēs ne tikai atrodam "vainīgo notikumu", bet caur atbrīvojošām metodēm palīdzam jums nolikt svešās nastas un sākt dzīvot savu dzīvi.

      Nepalieciet neziņā. Atļaujiet sev ieraudzīt patiesību, kas dziedina.

      Viss, ko es pastāstu un pielietoju sesijās, sākās ar manu personīgo ceļu – kā dzimtas detektīve es vispirms atšķetināju savas dzimtas likumsakarības, ieraugot, kā pagātnes notikumi tieši ietekmēja manu un dzimtas radinieku dzīvi."


      Piesakieties sesijai un sāksim meklēšanu.

      "Tauriņi vēderā – mīlestība vai bērnības trauma?"

      Cilvēki neizvēlas partneri nejauši. Viņi izvēlas: to, kas aktivizē viņu nervu sistēmai pazīstamu sajūtu, un ļoti bieži tā NAV mierīga mīlestība. Kāpēc mēs neapzināti meklējam sāpes tur, kur ceram atrast mīlestību? Uzzini, kā tavas bērnības traumas programmē tavu šī brīža attiecību scenāriju." 

      Zigmunds Freids (1856–1939) – austriesu neirologs, psihanalīzes tēvs. Pirms viņa cilvēki ticēja, ka mēs esam loģiskas būtnes. Freids visai pasaulei parādīja, ka patiesībā mūs vada zemapziņa – apspiestas vēlmes un bērnības atmiņas, kuras mēs paši pat neatceramies. Viņš uzskatīja, ka mūsu pirmā mīlestības pieredze ar vecākiem kļūst par "matricu" visām nākamajām attiecībām. Ja bērnībā mīlestība bija jānopelna ar sāpēm, mēs neapzināti meklēsim to pašu arī pieaugušā vecumā.

      Karls Jungs (1875–1961) –  Šveices psihiatrs, Freida skolnieks, kurš aizgāja vēl tālāk. Viņš mācīja, ka mēs katrs sevī nēsājam gan vīrišķo, gan sievišķo daļu. Bieži vien mēs iemīlamies nevis otrā cilvēkā, bet gan savā projekcijā – mēs uzliekam savas neizdzīvotās vēlmes un "iekšējos tēlus" otram kā masku. Jungs mēdza teikt: "Kamēr tu nepadarīsi neapzināto apzinātu, tas vadīs tavu dzīvi un tu to sauksi par likteni." Ja mēs neiepazīstam savu iekšējo pasauli, mēs iemīlamies tēlos, ko paši esam izdomājuši, un pēc tam dusmojamies, ka reālais cilvēks neatbilst mūsu fantāzijai.

      "Tāpēc attiecību psihosomatika nav stāsts par neveiksmi, bet gan par mūsu ķermeņa un prāta mēģinājumu beidzot izgaismot to, kas gadiem sēdējis tumsā."

      Kāpēc mēs to neredzam paši?

      Kāpēc mēs to nepamanām, kad iemīlamies?

      Būsim godīgi – kurš gan no mums spēcīgu simpātiju vai tauriņu brīdī apstājas, lai analizētu savas bērnības traumas? Tieši otrādi! Kad mēs satiekam kādu, pret ko jūtam neizskaidrojamu vilkmi, mēs domājam: "Beidzot! Šī ir īstā mīlestība!"Lūk, kāpēc tajā brīdī mēs esam tik "akli".

      Attiecību scenāriji un zemapziņas traumas

      Bieži cilvēki satiekas nevis no iekšēja miera un veselīgas mīlestības, bet no neapzinātām traumām un emocionāliem ievainojumiem. Tas var radīt ļoti spēcīgu pievilkšanos, ko bieži sajauc ar “liktenīgu mīlestību” vai īpašu ķīmiju. Taču ar laiku šīs neapzinātās programmas sāk konfliktēt, un attiecībās parādās sāpes, spriedze, kontrole, bailes vai atsvešināšanās.

      Trauma, kas izliekas par "dzirksteli": Bieži vien tā neprātīgā kaisle, ko mēs uztveram kā mīlestību, ir mūsu nervu sistēmas reakcija uz kaut ko pazīstamu. Ja tavā bērnībā mīlestība bija saistīta ar trauksmi, tavs ķermenis šo trauksmi šodien nolasa kā "liktenīgu pievilkšanos".

      Holivudas mīts: Filmas un seriāli mums māca, ka mīlestībai ir "jādedzina", jābūt sarežģītai un dramatiskai. Ja viss ir mierīgi un veselīgi, mums šķiet, ka "nav ķīmijas". Tāpēc mēs nevis izvērtējam scenāriju, bet gan skrienam iekšā ugunsgrēkā, domājot, ka tā ir patiesā kaisle.

      Nekur jau to nemāca: Skolā mēs mācāmies par vēstures kariem, bet neviens mums nemāca atpazīt savu "attiecību matricu". Mēs nezinām, ka mūsu simpātijas bieži vien ir tikai neapzināts mēģinājums "salabot" pagātni caur jaunu cilvēku.

      Mēs meklējam risinājumu, bet atrodam atkārtojumu

      Tā nav tava vaina, ka tu sākumā neesi "tik gudrs", lai to saskatītu. Iemīlēšanās brīdī mēs esam kā apreibuši no savas iekšējās ķīmijas. Attiecību psihosomatika ir par to, lai mēs iemācītos "ieslēgt gaismu" tajā brīdī, kad sirds sāk skriet par ātru – un pajautātu sev: "Vai es tiešām mīlu šo cilvēku, vai arī mans ķermenis vienkārši atpazina vecas, neizdziedētas sāpes?"

      Kāpēc mēs "uzkāpjam uz grābekļa" vairākas reizes?

      Bieži vien mēs sev jautājam: "Kāpēc es atkal esmu tajā pašā situācijā? Vai tiešām es neko nemācos?" Realitāte ir tāda, ka mēs parasti neieraugām savu "attiecību matricu", kamēr neesam kārtīgi apdedzinājušies. Tas notiek tāpēc, ka:

      Trauma ir kā magnēts: Tā ir stiprāka par mūsu loģiku., tas ir milzīgi spēcīgs imulss!!!

      Kamēr mēs neesam apzinājušies savu iekšējo sāpi, mūsu zemapziņa turpina mūs vest pie cilvēkiem, kuri šo sāpi "atspoguļo". Mēs burtiski neieraugām citus variantus – tie mums šķiet neinteresanti, nepievelk.

      "Trešais grābeklis" kā skolotājs: Dažiem pietiek ar vienu sāpīgu pieredzi, lai apstātos un sāktu strādāt ar sevi. vai saprastu, ka vajag citādu izvēli. Citiem ir vajadzīgas divas, trīs vai pat četras šādas attiecības. Un tas nav tāpēc, ka cilvēks būtu "stulbs". Tas ir tāpēc, ka trauma mēdz būt slāņaina. Katras attiecības noņem vienu slāni, līdz mēs beidzot ieraugām pašu sakni.

      Mēs mācāmies tikai caur pieredzi: Kamēr viss ir labi, mums nav motivācijas neko mainīt. Tikai tad, kad "apdedzināmies" tik stipri, ka vairs nespējam izturēt, mēs sākam uzdot neērtos jautājumus: "Kāda ir mana loma tajā, ka tas atkal beidzās šādi?"

      Nav nepareizu mēģinājumu, ir tikai pieredze

      Ja tev izdevās visu saprast tikai ar ceturto reizi – apsveicu, tu esi tikpat cilvēcisks kā mēs visi! Attiecību psihosomatika nesaka, ka tev jābūt perfektam no pirmās dienas. Tā saka, ka katras tavas beigušās attiecības bija nepieciešams posms, lai tu beidzot ieraudzītu savu scenāriju.

      Mēs nevaram "izārstēties" no tā, ko mēs neredzam. Un reizēm vajag vairākus spoguļus (partnerus), lai mēs beidzot pamanītu sevi tajos.

      Pamestības trauma + distancēšanās tips

      Viens partneris ļoti baidās pazaudēt attiecības, pieķeras un meklē tuvību. Otrs baidās zaudēt brīvību, emocionāli attālinās vai “atdziest”. Rezultātā veidojas dinamika: viens skrien pakaļ, otrs attālinās.

      Šis ir viens no biežākajiem attiecību scenārijiem.

      Kontrole / vara + pakļaušanās / pielāgošanās

      Viens partneris kontrolē, dominē, kritizē vai nosaka noteikumus. Otrs pielāgojas, izvairās no konfliktiem un pakāpeniski zaudē sevi.

      Sākumā tas var šķist kā: “viņš ir stiprs”, “viņa ir ļoti saprotoša”

      Taču ilgtermiņā attiecībās rodas spriedze, aizvainojums un emocionāls nogurums.

      Nepietiekamības sajūta + apstiprinājuma meklēšana

      Abi partneri dziļi sevī nejūtas pietiekami labi un attiecībās meklē apstiprinājumu savai vērtībai.

      Attiecības bieži sākas ļoti intensīvi: idealizācija, “tu esi mans viss”, spēcīga saplūšana.

      Taču vēlāk parādās vilšanās, kritika un sajūta, ka otrs “nedod pietiekami”.

      Emocionāli slēgtais + glābējs

      Viens partneris neprot izpaust emocijas, ir noslēgts vai atturīgs. Otrs cenšas viņu “atvērt”, glābt, dot vairāk mīlestības un uzmanības.

      Rezultātā: viens jūtas iztukšots, otrs jūtas spiests vai nesaprasts.

      Šādās attiecībās bieži rodas vientulības sajūta pat dzīvojot kopā.

      Trauksme un drāma tiek sajaukta ar mīlestību

      Ja attiecībās ir: adrenalīns, liela greizsirdība, nestabilitāte, emocionāli amerikāņu kalniņi,

      cilvēks var domāt: “tā ir īsta mīlestība”.

      Taču bieži tas ir nevis miers un tuvība, bet nervu sistēmas stress un neapzinātas traumas aktivizācija.

      Veselīgas attiecības sākas tur, kur pazūd bailes. 

      Patiesa tuvība neveidojas caur kontroli, glābšanu vai bailēm pazaudēt. Tā rodas brīdī, kad cilvēks sāk just drošību sevī, spēj būt autentisks un neveido attiecības tikai no vecām sāpēm vai izdzīvošanas mehānismiem.

      Te būs cilvēku tipu apraksts, lai vieglāk saprast, kāds cilvēka  rakstura tips, esat Jūs. un, lai varētu paanalizēt, kādās  attiecībās šobrīd atrodaties.

      "Vajātais un Bēdzējs" (Trauksmainais + Izvairīgais)

      Šī ir visbiežākā kombinācija. Tā ir kā nebeidzama deja, kurā neviens nejūtas labi.

      Viena puse (Trauksmainais): Bailes tikt pamestam. Cilvēks bērnībā nav saņēmis stabilu uzmanību, tāpēc tagad viņam vajag nemitīgus apliecinājumus, ziņas un tuvību.

      Otra puse (Izvairīgais): Bailes tikt "nosmācētam". Bērnībā viņa robežas netika cienītas vai jūtas bija par apgrūtinājumu, tāpēc tagad, tiklīdz kļūst par tuvu, viņš emocionāli (vai fiziski) norobežojas.

      Kāpēc viņi saiet kopā? Trauksmainajam "bēdzējs" šķiet interesants izaicinājums, bet izvairīgajam "vajātājs" dod sajūtu, ka viņš ir mīlēts (pat ja tas viņu biedē).

      "Glābējs un Upuris" (Līdzatkarīgais + Atkarīgais/Problēmu cilvēks)

      Šeit attiecības balstās uz "vajadzību būt vajadzīgam".

      Glābējs: Cilvēks, kurš bērnībā agri pieauga un rūpējās par vecākiem. Viņš nemāk mīlēt vienkārši tāpat – viņam obligāti kāds ir jāglābj, jāārstē vai jāpamāca.

      Upuris: Cilvēks, kurš jūtas bezpalīdzīgs dzīves priekšā (atkarības, parādi, "nesapratne" darbā).

      Kāpēc viņi saiet kopā? Viņi viens otru papildina: glābējs jūtas vērtīgs un svarīgs, bet upuris var neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

      "Emocionālais Sūklis un Akmens Siena" (Empāts + Narciss)

      Viena no sāpīgākajām "attiecību psihosomatikas" formām.

      Empāts: Cilvēks ar milzīgu sirdi, kurš bērnībā iemācījās "nolasīt" vecāku noskaņojumu, lai izdzīvotu. Viņš dod visu, līdz izdeg.

      Narciss: Cilvēks, kurš aiz lielas augstprātības slēpj milzīgu iekšēju tukšumu un traumas. Viņam vajag apbrīnu kā degvielu.

      Kāpēc viņi saiet kopā? Empāts tic, ka ar savu mīlestību "izdziedinās" narcissu, bet narciss atrod ideālu avotu, kas viņu nekad nepametīs.

      "Zudušais Bērns un Kontroles Pavēlnieks"

      Viena puse: Cilvēks, kurš bērnībā netika pamanīts. Viņš ir kluss, neizlēmīgs, bieži vien "pazūd" partnerī.

      Otra puse: Cilvēks, kurš bērnībā piedzīvoja haosu un tagad kontrolē visu – finanses, laiku, pat to, ko partneris velk mugurā.

      Kāpēc viņi saiet kopā? Viens beidzot jūtas "pamanīts" (pat ja caur kontroli), bet otrs jūtas droši, jo viss notiek pēc viņa prāta. 

      Pazīmes, ka esi "traumu saslēgumā":

      Tavs partneris tev atgādina vienu no vecākiem (pat ja tu to noliedz).

      Attiecībās tu jūties kā darbā – tu nemitīgi centies, skaidro vai cīnies.

      Bez drāmas un strīdiem tev šķiet, ka attiecības ir "mirušas" vai garlaicīgas.

      Tu tici, ka tavas mīlestības spēks var mainīt otru cilvēku.

      No kurienes rodas "Vajātājs" (Trauksmainais tips)?
      Bērnības sakne: Nekonsekventa mīlestība.Vecāki brīžiem bija mīļi un pieejami, bet brīžiem – emocionāli pazuda vai bija aizņemti ar sevi. Bērns nekad nezināja, kuru "mammu" vai "tēti" viņš šodien satiks.
      Rezultāts: Bērns iemācījās, ka, lai saņemtu mīlestību, ir visu laiku jābūt "uzmanīgam", jāčeko vecāku garastāvoklis un jāturas cieši klāt, citādi viņu aizmirsīs. Pieaudzis viņš to pašu dara ar partneri.

      No kurienes rodas "Bēdzējs" (Izvairīgais tips)?
      Bērnības sakne: Emocionāls nospiedums vai noraidījums.Vecāki varbūt nodrošināja ēdienu un drēbes, bet brīžos, kad bērns raudāja vai izrādīja emocijas, viņu atstūma ("beidz puņķoties", "tiki galā pats"). Vai arī vecāki bija pārāk kontrolējoši un "smacējoši".
      Rezultāts: Bērns saprata, ka paļauties uz citiem ir bīstami vai smagi. Viņš iemācījās savas jūtas "ieslēgt skapī" un tikt galā vienatnē. Tuvība viņam asociējas ar brīvības zaudēšanu.

      No kurienes rodas "Glābējs" (Līdzatkarīgais)?
      Bērnības sakne: Lomu maiņa (Parentifikācija).Bērnam nācās kļūt par "vecāku saviem vecākiem". Varbūt kāds no vecākiem slimoja, lietoja alkoholu vai bija emocionāli sagrauts. Bērns juta, ka viņa vienīgā vērtība ir tad, kad viņš palīdz, mierina vai uzņemas atbildību.
      Rezultāts: Viņš neprot mīlēt vienkārši tāpat. Viņam šķiet: "Ja es tev nepalīdzēšu un tevi nesalabāšu, es tev nebūšu vajadzīgs."

      No kurienes rodas "Upuris"?
      Bērnības sakne: Iemācītā bezpalīdzība vai pāraprūpe.Vecāki bērnam neļāva pašam pieņemt lēmumus vai arī bērns auga vidē, kur valdīja haoss un viņš nekad nevarēja neko ietekmēt. Viņš iemācījās, ka pasaule ir bīstama un viņš ir mazs un vājš.
      Rezultāts: Pieaudzis viņš meklē kādu "stipro", kurš atrisinās viņa problēmas, neapzināti paliekot bērna lomā.

      Kāpēc tādi saiet kopā? (Zelta likums)
      Mūsu psihe meklē to, kas papildina mūsu traumu.
      Bēdzējam vajag Vajātāju, lai justos svarīgs (beidzot kāds par mani cīnās!).
      Vajātājam vajag Bēdzēju, jo tas ir pazīstams izaicinājums no bērnības – "dabūt to, kurš nav pieejams".

      "Traumu kokteilis" mūsos (Dažādi partneri – dažādas lomas)

      Izsķiroties ar vienu partneri, mēs satiekam citu, pavisam savādāku un spēlējam jau citu lomu. Kāpēc tā?
      Tāpēc. ka mums iekšā var būt vairākas traumas vienlaikus. Piemēram, bērnībā tevi varbūt pārlieku kontrolēja (vēlme bēgt), bet tajā pašā laikā tu juties emocionāli pamests (vēlme pieķerties).
      Ar vāju partneri tu kļūsti par "Kontrolieri": Ja tu satiec kādu, kurš ir apjucis un nespējīgs (Upuris), tevī aktivizējas Kontroliera vai Glābēja loma. Tu domā: "Nu, te ir jātur groži!"
      Ar spēcīgu vai vēsu partneri tu kļūsti par "Vajātāju": Ja tu satiec kādu, kurš tevi ignorē (Bēdzējs), tevī "ieslēdzas" bērns, kurš baidās tikt pamests, un tu sāc viņam skriet pakaļ.
      Secinājums: Mēs katrās attiecībās "pielāgojamies" otra traumas robam, lai puzle saliktos.

      Lomas mainās vienu attiecību ietvaros (Vajāšana kļūst par bēgšanu)

      Psiholoģijā to sauc par Karpmana drāmas trīsstūri (Glābējs – Upuris – Vajātājs). Lomas tajā mainās zibensātrumā:

      Piemērs: Tu sāc kā Glābējs, mēģinot palīdzēt partnerim. Partneris neņem vērā tavus padomus, un tu sāc justies kā Upuris ("Es tik daudz daru, bet viņš nemaina ne pīpēšanu, ne uzzdzīvi, ne darbu!"). Galu galā tu kļūsti dusmīgs un sāc viņu kritizēt, pārvēršoties par Vajātāju.

      Otrs piemērs: Partneris, kurš visu laiku bēga, pēkšņi ierauga, ka tu esi kļuvis vēss un sāc iet prom. Viņā "ieslēdzas" panika, un viņš no Bēdzēja pēkšņi pārvēršas par Vajātāju, kurš sūta 50 ziņas dienā.

      "Mūsu traumas nav akmenī kaltas. Mēs esam kā hameleoni – ar vienu partneri mēs varam būt stipri un kontrolējoši, bet ar nākamo pārvērsties par mazu, pamestu bērnu. Tas notiek tāpēc, ka attiecības ir enerģijas apmaiņa. Mūsu zemapziņa instinktīvi izvēlas to lomu, kas tajā brīdī ir nepieciešama, lai atkal un atkal izspēlētu bērnības drāmu, līdz mēs no tās izaugam."

      Patiesas mīlestības anatomija – no drāmas uz mieru

      Mīlestības mīts pret realitāti-mēs bieži meklējam mīlestību, kas "apdedzina", bet patiesībā mīlestībai būtu mūs jāpasargā, nevis jāievaino. Kino un literatūra mums ir iemācījusi, ka mīlestība ir vētra, taču psiholoģija saka ko citu: patiesa mīlestība ir miers, nevis haoss.

      Patiesa mīlestība ne vienmēr izskatās tā, kā cilvēki pieraduši redzēt filmās vai piedzīvot savās iepriekšējās attiecībās. Daudzi ir pieraduši, ka mīlestība nozīmē spēcīgas emocijas, greizsirdību, spriedzi, bailes pazaudēt, nepārtrauktu domāšanu par otru cilvēku vai emocionālus “amerikāņu kalniņus”. Ja bērnībā vai iepriekšējās attiecībās tuvība bija saistīta ar sāpēm, nedrošību vai neprognozējamību, nervu sistēma pie šāda stāvokļa pierod. Tad spriedze sāk šķist pazīstama un tiek sajaukta ar kaisli vai “īstu mīlestību”.

      Tāpēc mierīgas, stabilas un veselīgas attiecības sākumā daudziem šķiet “garlaicīgas”, jo tajās trūkst ierastā adrenalīna, drāmas un emocionālās spriedzes. Taču patiesa tuvība parasti nav haoss vai cīņa par uzmanību. Tā ir drošības sajūta, miers ķermenī, uzticēšanās un iespēja būt pašam, nebaidoties tikt atstumtam, kritizētam vai pamestam.

      Veselīgās attiecībās cilvēkam nav nepārtraukti jādomā: “Vai mani pametīs?”, “Vai esmu pietiekams?”, “Kas man jādara, lai mani mīlētu?”. Tajās pazūd vajadzība izdzīvot, kontrolēt vai nepārtraukti pierādīt savu vērtību. Patiesa mīlestība rodas tur, kur nervu sistēma beidzot jūtas droši.

      Daudzi tikai pēc laika saprot, ka tas, ko agrāk uzskatīja par “lielo mīlestību”, patiesībā bija spēcīga emocionāla aktivizācija un neapzinātu traumu reakcija, nevis iekšējs miers un veselīga piesaiste. Īstās attiecībās var nebūt dramatisku emociju viļņu, taču tajās parādās kaut kas daudz vērtīgāks — stabilitāte, uzticēšanās, cieņa, vieglums un sajūta, ka blakus otram cilvēkam vairs nav jāizdzīvo, bet var vienkārši dzīvot.

      Kas ir pētījis mīlestības dabu?

      Lai saprastu, kāpēc mēs mīlam tā, kā mīlam, mums jāskatās uz pamatlicējiem:

      Džons Boulbijs (John Bowlby) un Mērija Einsvorta (Mary Ainsworth): Piesaistes teorijas radītāji. Viņi pierādīja, ka mūsu attiecības pieaugušā vecumā ir tiešs atspulgs tam, cik droši mēs jutāmies bērnībā. Ja bērnībā tuvība nozīmēja nedrošību, mēs pieaugušā vecumā meklējam "amerikāņu kalniņus", jo miers mums šķiet svešs.

      Erihs Fromms (Erich Fromm): Grāmatas "Mīlestības māksla" autors. Viņš uzsvēra, ka mīlestība nav "sajūta, kurai mēs ļaujamies", bet gan darbība un lēmums. Tā ir spēja mīlēt, nevis tikai būt mīlētam.

      Roberts Sternbergs (Robert Sternberg): Izveidoja Mīlestības trijstūra teoriju. Viņš definēja, ka pilnīga mīlestība sastāv no trim komponentēm: intimitātes (emocionāls tuvums), kaisles un saistībām (lēmums palikt kopā).

      Nervu sistēmas slazds: Kāpēc miers šķiet "garlaicīgs"?

      Daudzi psihoanalitiķi, piemēram, Harvils Hendrikss (Harville Hendrix), norāda uz "Imago" teoriju: mēs neapzināti izvēlamies partnerus, kas aktivizē mūsu bērnības traumas.

      Ja tava nervu sistēma ir pieradusi pie trauksmes, tad stabilitāte šķiet kā garlaicība.

      Taču tā nav garlaicība – tā ir drošība. Veselīgās attiecībās nervu sistēmai nav jābūt "kaujas gatavībā".

      Nervu sistēmas slazds: Kāpēc miers šķiet "garlaicīgs"?

      Daudzi psihoanalitiķi, piemēram, Harvils Hendrikss (Harville Hendrix), norāda uz "Imago" teoriju: mēs neapzināti izvēlamies partnerus, kas aktivizē mūsu bērnības traumas.

      Ja tava nervu sistēma ir pieradusi pie trauksmes, tad stabilitāte šķiet kā garlaicība.

      Taču tā nav garlaicība – tā ir drošība. Veselīgās attiecībās nervu sistēmai nav jābūt "kaujas gatavībā".

      Nobeigumā vēlos teikt – nebaidieties no "mierīgām" attiecībām. Tas, ko mēs agrāk saucām par "lielo kaisli", bieži vien bija tikai neapzināta traumu reakcija. Patiesas mīlestības augstākā virsotne nav drāma, bet gan dziļš, kluss un stabils iekšējais miers.


      Kāpēc izvēlēties strādāt ar mani?

      Es pazīstu "Amerikāņu kalniņu" mehānismu.

      Es zinu, kā tas ir – kad mīlestība šķiet īsta tikai tad, kad tā sāp. Es saprotu to brīdi, kad miers sāk šķist bīstams vai garlaicīgs, jo nervu sistēma ir pieradusi pie trauksmes. Esmu pati gājusi cauri šim ciklam, kur attiecības beidzas pie 3,5 gadu robežas – brīdī, kad parasti beidzas pirmā kaisle un ir jāsāk veidot dziļa, stabila tuvība, manis vairs nav, esmu esmu prom, jo man par grūtu, likās, ka partneris slikts.

      No "izdzīvošanas" līdz 15 gadu stabilitātei

      Mans lielākais pierādījums nav sertifikāts pie sienas, bet gan mans ceļš.

      Pēc 3 neveiksmīgām attiecībām es nolemu, ka man reiz pietiek, turpmāk dzīvošu tikai viena un tikai sev, bet liktenis nelikās mierā un atsūtija 4 pārbaudijumu.

      Agrāk: Distancēšanās, psihosomatiskas sāpju reakcijas, bēgšana, domājot, ka partneris ir slikts un nespēja izturēt tuvību ilgāk par dažiem gadiem.

      Tagad: 15 gadus ilgas, stabilas attiecības. Šī pāreja nav notikusi nejauši. Tas ir darbs ar sevi, piesaistes stilu, reaģēšanu, nervu sistēmas nomierināšanu un iemācīšanos palikt, kad paliek "pārāk mierīgi un neinteresanti".

      Slimība kā ķermeņa signāls

      Psihoanalīzē un psihosomatikā mēs zinām: ja prāts noliedz stresu attiecībās, ķermenis sāk runāt slimību valodā. Arī man nācās iziet cauri sapīgām , psihosomātiskām reakcijām uz mieru un drošību. Tagad es palīdzu ieraudzīt saikni starp tavām attiecībām un tavu fizisko pašsajūtu.

      Ko mēs kopā darīsim?

      Identificēsim -kāpēc tavās attiecībās parādās distance tieši tad, kad tām būtu jākļūst nopietnām?

      Pārprogrammēsim nervu sistēmu: Iemācīsim tavam ķermenim, ka miers nav drauds, bet gan drošība.

      Mēs neskatīsimies tikai uz sekām (strīdiem vai atsvešinātību), bet meklēsim cēloni – kāpēc tu neapzināti izvēlies šo scenāriju. Un pats galvenais: mēs mācīsimies šo scenāriju pārveidot.

      Mainot sevi, mainās attiecību dinamika. Kad tu pārstāj reaģēt no savas traumas vai bailēm, partnerim vairs nav pret ko "atdurties", un attiecības sāk elpot citā gaisotnē. Mēs mācīsimies dot iespēju. Pirms pieņemt lēmumu par šķiršanos, ir vērts pamēģināt rīkoties savādāk. Daudzas attiecības atplaukst, kad tajās ienāk miers un apzinātība, nevis bēgšana, tā notika arī mana gadijumā. 

      Tikai tad, kad būs izmēģināti jauni instrumenti un tu būsi atradis savu iekšējo mieru, tu skaidri redzēsi – vai šajās attiecībās var "dzīvot", vai tomēr ir pienācis laiks iet tālāk.

      Mūsu mērķis nav obligāti izšķirties, bet gan – beigt ciest. Mēs strādāsim pie tā, lai tavās pašreizējās attiecībās ienāktu jauna kvalitāte, stabilitāte un cieņa, jo šķiršanās nav vienīgais risinājums. 


      Mana pieeja: Es neesmu tikai teorētiķis. Es esmu praktiķis, kas zina ceļu no haosa uz mieru. Ja tev ir apnicis slimot un ciest, es varu parādīt, kā izkāpt no šī riteņa.

      Es neslēpju – arī man ir gribējies bēgt. Tas ir vecais ieradums: tiklīdz attiecībās kļūst pārāk tuvu un mierīgi, iekšējais trauksmes zvans sāk skanēt. Taču tagad es protu apstāties un pajautāt sev: "No kā tieši es gribu bēgt?"

      Atbilde ir pārsteidzoša – es bēgu no tā, ka man ir labi, mierīgi un droši. Es bēgu no miera, stabilitātes un uzmanības, jo mana nervu sistēma bērnībā to nepazina. Tas, kas ir veselīgs un dabisks, manam ķermenim sākumā šķita svešs un pat bīstams.

      Mēs bieži bēgam no tā, pēc kā visvairāk ilgojamies.Šodien es izvēlos nevis bēgt, bet uzticēties mieram. Esmu iemācījusies šo trauksmi atpazīt un neļaut tai vadīt manu dzīvi. Es izvēlos palikt tur, kur man ir patiesi labi, jo tieši tur, kur beidzas vēlme distancēties, sākas patiesa dzīvošana.

      "Ja tu jūties līdzīgi, atpazīsti sevi šajās bailēs no miera un jūti, ka vairs netiec galā ar saviem 'iekšējiem bēgļiem' – sameklē mani. Mēs ar to pastrādāsim, lai arī tava nervu sistēma beidzot iemācītos atpūsties un baudīt mīlestību."

      Parkinsona slimība.

      Visas šīs slimības (Parkinsons, Alcheimers, MNS) psihosomatikā saista ar vecuma nepieņemšanu vai nespēju pielāgoties dzīves pārmaiņām. 

      Kas notiek: Bojāeja notiek tajā smadzeņu daļā, kas ražo dopamīnu (atbild par kustību koordināciju un prieku). 

      Simptomi: Roku trīce, kustību lēnīgums, stīvums, līdzsvara traucējumi.

      Atšķirība: Cilvēks var dzīvot ar šo slimību gadu desmitiem. Tā progresē lēnāk nekā MNS.

      Psihosomatika: Bieži saista ar bailēm zaudēt kontroli un iekšēju "vibrāciju" (trauksmi), kas netiek izpausta uz āru.

      Šeit medicīna ir tikusi vistālāk. Ar zālēm un dziļo smadzeņu stimulāciju (elektrodiem) cilvēki var gadiem ilgi dzīvot bez redzamiem simptomiem, taču slimība fonā turpinās.

      Alcheimera slimība

      Kas notiek: Smadzenēs veidojas olbaltumvielu aplikumi, kas "nosmacē" neironus.

      Simptomi: Atmiņas zudums, dezorientācija laikā un telpā, personības izmaiņas.

      Atšķirība: Šī slimība skar kognitīvās spējas (domāšanu), savukārt MNS pacients parasti saglabā pilnīgi skaidru prātu līdz pēdējam brīdim.

      Psihosomatika: Bieži skaidro kā vēlmi "aizmirst" realitāti, bēgšanu no sāpīgas pagātnes vai nepatīkamas tagadnes.

      Multiplā skleroze (Izkaisītā skleroze)

      Tā ir autoimūna neiroloģiska slimība, kurā organisma imūnsistēma kļūdaini uzbrūk nervu šķiedru apvalkiem (mielīnam) galvas un muguras smadzenēs. Šajā gadījumā imūnsistēma noārda nervu apvalkus. Bioloģiski tas ir "izolācijas" zudums. Psihosomatikā jebkura "sklerotizēšanās" (sacietēšana) simbolizē elastības zudumu — gan uzskatos, gan emocijās, gan dzīves uztverē.

      Kāpēc radies mīts par "aizmāršības sklerozi"?

      Sabiedrībā par "sklerozi" pieņemts saukt vecuma demenci vai vienkārši sliktu atmiņu. Medicīniski šī aizmāršība parasti ir sekas smadzeņu aterosklerozei.

      Interesanti, ka no psihosomatiskā skatijuma viedokļa "sklerotizēšanās" (sacietēšana) bieži tiek skaidrota kā iekšēja neelastība. Kad cilvēks kļūst "ciets" savos uzskatos, atsakās pielāgoties jaunajam vai ilgstoši apspiež savu dabisko plūsmu (to pašu realizācijas enerģiju), ķermenis sāk šo "cietību" manifestēt fiziski – audu vai asinsvadu sacietēšanā.

      Simptomi: Kustību traucējumi, redzes problēmas, nogurums, tirpšana.

      Svarīgi: Tai nav nekāda sakara ar parastu aizmāršību vai vecumu; ar to bieži saslimst jauni cilvēki (20–40 gadu vecumā).

      Psihosomatikā jebkura "sklerotizēšanās" (sacietēšana) simbolizē elastības zudumu — gan uzskatos, gan emocijās, gan dzīves uztverē. Šeit ir izplatītākie psihosomatiskie konflikti katram no sklerozes veidiem:

      Centrālais konflikts: "Es nevaru aizbēgt" vai "Es nevaru sekot". Tas bieži ir saistīts ar kustību ierobežojumu (reālu vai emocionālu).

      Psihosomatiskās nianses:

      Iestrēgšana: Cilvēks jūtas spiests palikt situācijā, kas viņam ir nepatīkama, bet viņš baidās pieņemt lēmumu un doties prom.

      Kontroles zaudēšana: Milzīgas bailes zaudēt kontroli pār savu dzīvi vai ķermeni.

      Pārmērīga stingrība: Vēlme būt "perfektam" un "stingram", kas noved pie tā, ka ķermenis burtiski sāk "sabrukt", lai piespiestu cilvēku kļūt vājākam un pieņemošākam.

      Ateroskleroze (Asinsvadu sacietēšana)

      Asinsvadi nogādā dzīvības enerģiju (asinīs) uz visām ķermeņa daļām.

      Centrālais konflikts: Dzīves prieka trūkums un emocionāla "pārakmeņošanās".

      Psihosomatiskās nianses:

      Sajūta, ka dzīve ir cīņa: Cilvēks ir uzaudzējis "biezu ādu" un kļuvis nejūtīgs, lai izdzīvotu.Pretestība pārmaiņām: Cilvēks spītīgi turas pie vecām dogmām un atsakās ielaist savā dzīvē jaunas vēsmas (jaunas asinis).

      Sirds aizvēršana: Ja ateroskleroze skar sirdi, tas bieži norāda uz ilgstošu aizvainojumu un atteikšanos mīlēt vai būt mīlētam.

      Amiotrofā laterālā skleroze (ALS)
      Šī slimība skar kustību nervus, novedot pie paralīzes.
      Centrālais konflikts: "Mana griba ir bezspēcīga."
      Psihosomatiskās nianses:
      Milzīga pašpārmetumu nasta: Sajūta, ka cilvēks nav izdarījis kaut ko ļoti svarīgu vai ir pievīlis citus.
      Vēlme pazust: Zemapziņas vēlme "nebūt šeit" vai kļūt neredzamam, lai neviens no tevis neko nevarētu prasīt.

      Nerealizēta jauda: milzīgs iekšējais potenciāls un vēlme rīkoties, kas tikusi pilnībā apspiesta, līdz nervu sistēma "pārdeg".
      Sistēmiskā skleroze (Sklerodermija)
      Šeit sacietē āda un saistaudi.
      Centrālais konflikts: "Pasaule ir bīstama, man vajag bruņas."
      Psihosomatiskās nianses:
      Robežu jautājums: Cilvēks nejūtas drošībā savā vidē. Āda kļūst cieta, veidojot burtisku vairogu pret apkārtējo pasauli.
      Iesprostotības sajūta: Cilvēks jūtas kā "iesprostots savā ādā", nespējot brīvi izpaust emocijas vai pieskārienus.
      Kopsavilkums par "Sklerozes" konfliktu
      Visu sklerožu kopīgā sakne psihosomatikā ir sacietēšana pret dzīves plūsmu. Simptoms=garīgais vēstijums. Audi kļūst cieti, jo tu esi kļuvis nepiekāpīgs un ciets pret sevi un citiem. Zūd vadītājspēja(nervi), jo tu vairs nesaņem signalus no savas intuīcijas/dvēseles. Zūd atmiņa(smadzenes), vēlme aizmirst sāpīgu pagātni vai nerealizētas cerības. Jo mazāk mēs baidāmies būt "mīksti", ievainojami un elastīgi savā pašrealizācijā, jo mazāka ir nepieciešamība ķermenim veidot fiziskas "bruņas" vai "sacietējumus".
      Motoru neironu slimība (MNS)

      Ir smaga un progresējoša neiroloģiska saslimšana. Tā skar nervu šūnas (motoros neironus) galvas un muguras smadzenēs, kas atbild par muskuļu kustību kontroli.

      MNS gadījumā motorie neironi pakāpeniski pārstāj sūtīt signālus muskuļiem. Tā rezultātā muskuļi novājinās, sāk raustīties (fascikulācijas) un laika gaitā izzūd (atrofējas).

      Simptomi: Slimība parasti sākas nemanāmi — ar nespēku rokās vai kājās, runas palēnināšanos vai rīšanas grūtībām.  Tā neietekmē maņas (redzi, dzirdi, tausti), taču pakāpeniski atņem spēju staigāt, runāt, ēst un, visbeidzot, elpot.

      Psihosomātiska: Konflikts starp kontroli un padošanos; "iesprūšana" dzīvē.

      Pārmērīga kontrole: Cilvēki ar šo diagnozi nereti tiek raksturoti kā "pārāk labi", tie, kuri vienmēr visu kontrolē, uzņemas par visiem atbildību un neļauj sev būt vājiem. Slimība "piespiež" kļūt pilnīgi atkarīgam no citiem.

      Iesprūšana situācijā: Emocionālais fons var būt sajūta, ka "es nevaru tikt no šejienes prom" vai "mana rīcība neko nemainīs". Tas ir kā iekšējs stopsignāls, kas materializējas fiziskā nekustīgumā.

      Agresijas apspiešana: Pastāv teorija, ka neironu sabrukums var simbolizēt uz iekšu vērstu, apspiestu dusmu vai aizvainojuma enerģiju, kas "sadedzina" nervu ceļus.

      Atšķirībā no Alcheimera slimības, MNS pacienta prāts bieži paliek ass. Pacients ir "iesprostots" savā ķermenī. Viņš visu saprot, redz un dzird, bet nevar pakustēties. Viņš pilnībā apzinās savu stāvokli, kas var novest pie smagas depresijas un trauksmes.

      ALS/MNS: Pastāv termins "ALS Reversals" (ALS gaitas pavēršana atpakaļ). Djūka Universitātes profesors Ričards Bedlaks ir pētījis vairāk nekā 50 gadījumus pasaulē, kur cilvēkiem ar diagnosticētu ALS pēkšņi un neizskaidrojami uzlabojas funkcijas. Daži pat izkāpj no ratiņkrēsla. Zinātnieki joprojām pēta, vai tā ir kļūda diagnozē, unikāla ģenētika, psiholoģisks darbs vai kāds nezināms vides faktors.

      Psihosomatika un "Brīnumi"

      Eksistē stāsti par cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši remisiju, mainot uzturu, domāšanas veidu un sakārtojot pagātnes traumas.

      Maikls J. Fokss (Parkinsons) vai Stīvens Hokings (MNS/ALS): Hokings nodzīvoja vairāk nekā 50 gadus ar slimību, kas parasti nogalina 2–5 gados. Tas ir medicīnisks fenomens. Viņa gadījumā milzīgu lomu spēlēja viņa intelekts un griba, kas neļāva smadzenēm "padoties".

      Džo Dispenza un citi: Viņa teorijas balstās uz to, ka, mainot emocionālo stāvokli un "pārprogrammējot" smadzenes, ķermenis var sākt pašdziedināšanos. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka tas viņiem palīdzējis, bijuši gadījumi, kad pēc emocionāla atlaišanas procesa slimības progress kļūst ļoti lēns.

      Psihosomatikā uzskata: ja mēs atrisinām iekšējo konfliktu (to milzīgo kontroles vajadzību un bailes), ķermenim vairs nav tik aktīvi "jāslēdzas ārā".

      Bet katrs gadijums ir ļoti individuāls, tāpēc šeit rūpīgi jāpēta klienta dzīves notikumi, dzīves gaita, no mammas vēdera līdz šodienai un klientam pašam ir jābūt milzīgai vēlmei atveseļoties, jo tieši tad, arī tie BRĪNUMI, notiek.

      Cilvēka ķermenis un psihe nav nodalāmas sistēmas; tās darbojas ciešā mijiedarbībā, kur fiziskās sāpes bieži vien kalpo kā pēdējais, skaļākais signāls par iekšēju disbalansu. Viens no būtiskākajiem, taču bieži ignorētajiem sāpju cēloņiem ir iestrēgusi realizācijas enerģija.

      Kad cilvēks neizmanto savu potenciālu, neiet savu patieso dzīves ceļu vai baidās izpaust savus talantus, iekšēji radītā enerģija nekur nepazūd. Tā vietā, lai tiktu transformēta rīcībā, jaunradē vai darbībā, šī enerģija paliek iesprostota ķermenī. Ja dzīve rit pretrunā ar dvēseles uzdevumu, rodas pastāvīga iekšējā berze, kas manifestējas kā:

      Hronisks muskuļu saspringums: "Bremzējot" savu dabisko virzību, ķermenis atrodas pastāvīgā gatavības stāvoklī, kas rada sāpīgus spazmu mezglus.

      Psihosomatiskie signāli: Sāpes noteiktās zonās (mugurā, plecos, kājās) bieži simbolizē jomas, kurās cilvēks ir "iestrēdzis" vai uzņēmies svešu atbildību.

      Ja cilvēks nespēj sadzirdēt savu intuīciju vai apzināti ignorē neapmierinātību ar esošo dzīves virzienu, dvēsele sāk sazināties caur ķermeni. Šajā kontekstā fiziskas sāpes un atkārtotas problēmsituācijas nav uzskatāmas par sodu, bet gan par brīdinājuma signālu, ka izvēlētais kurss ir kļūdains.

      Ķermenis burtiski apstādina cilvēku, liekot tam pievērsties sev un uzdot fundamentālus jautājumus par savu patieso sūtību.

      Kāpēc "iestrēgusi realizācija" rada sāpes?

      Psihosomatikā un enerģētiskajā medicīnā šo procesu parasti skaidro caur vairākiem posmiem:

      Iekšējais konflikts: Ja tu sirdī zini, ka tev jānodarbojas ar mākslu, bet sēdi bankā un skaiti ciparus, tavā nervu sistēmā rodas pastāvīga spriedze. Tu it kā visu laiku "spied gāzi", bet kāja ir uz "bremzes".

      Kad mēs apspiežam savas vēlmes vai baidāmies rīkoties, ķermenis reaģē ar sasprindzinājumu. Ja šis stāvoklis ilgst gadiem, izveidojas hroniski saspringuma mezgli, kas vēlāk pārtop muguras, kakla vai locītavu sāpēs. Dvēsele un prāts sazinās ar mums caur intuīciju un sapņiem. Ja mēs tos ignorējam, ķermenim nekas cits neatliek, kā "iekliegtos" caur sāpēm, lai burtiski apturētu mūs un liktu padomāt: "Kur es eju un kāpēc?"

      Saikne starp sāpju vietu un nerealizēto potenciālu

      Dažādi autori (piemēram, Luīze Heija vai Lizas Burbo) velk paralēles starp konkrētām sāpēm un dzīves ceļu:

      Sāpju vietaBiežākā psihosomatiskā interpretācija
      Kājas / PēdasBailes doties uz priekšu, nevēlēšanās spert soli nezināmajā.
      Muguras lejasdaļaFinansiāla nedrošība vai atbalsta trūkums, bailes uzņemties atbildību par savu dzīvi.
      Pleci un kakls"Svešas nastas" nēsāšana, pārlieku liela pienākuma apziņa, kas nospiež pašrealizāciju.
      LocītavasElastības trūkums, nespēja pielāgoties jaunām dzīves iespējām.

      Atveseļošanās caur pašrealizāciju

      Atpazīstot saikni starp nerealizēto potenciālu un fizisko pašsajūtu, mainās ārstniecības fokuss. Fiziskā atveseļošanās kļūst pilnīga tikai tad, kad cilvēks rod drosmi spert soļus savas autentiskās pašizpausmes virzienā. Tiklīdz "iestrēgusī" enerģija atrod kanālu, caur kuru izpausties, fiziskā spriedze mazinās, jo ķermenim vairs nav nepieciešamības signalizēt par briesmām.

      Pašrealizācija nav tikai sociāls vai emocionāls sasniegums – tā ir bioloģiska nepieciešamība. Vesels ķermenis ir sekas drosmei būt tam, kas tu esi, un iet savu izvēlēto ceļu.

      Neizslēgt medicīnu: Sāpes var būt arī vienkārši iekaisums vai trauma, bet, ja viss jau ir pārbaudīts medicīniski, nodotas analīzes, bet nekas nerisinās, tad vēlams uz sevi paskatīties no psihosomatiskā viedokļa, uzņemoties atbildību par savām izvēlēm. Vislabāk ir strādāt abos virzienos – atvieglot fiziskās sāpes un ciešanas ar medicīnas palīdzību un paralēli veikt iekšējo revīziju, godīgi atbildot: 'Vai mana šodienas rīcība saskan ar manu patieso būtību?'"Vai es tiešām daru to, ko vēlos?"

      Sāpes kā skolotājs: Ja mēs uztveram sāpes nevis kā sodu, bet kā diagnostikas rīku, tās kļūst par sabiedroto. Tās signalizē, ka enerģija ir "iesprūdusi" un tai ir nepieciešams kanāls, caur kuru izplūst.

      Kad mūsu rīcība (ārējā pasaule) sakrīt ar mūsu būtību (iekšējo pasauli), enerģija plūst brīvi. Kad tās nesakrīt, rodas berze, un berze rada siltumu, sāpes vai bojājumus.

      pirmais solis

      Pirmajā tikšanās reizē Tu pastāsti par savu situāciju — kas notiek, kas sāp un kas Tavā dzīvē atkārtojas. Mēs izrunājam svarīgāko, un es uzdodu jautājumus, lai precīzi definētu problēmas virzienu.

      Šajā posmā ir nepieciešama pilnīga atklātība, jo tikai tā mēs varam nonākt līdz cēloņa saknei. Jo precīzāka informācija — jo precīzāks darbs.

      Kā notiek pieteikšanās?

      Pirms pirmās tikšanās piedāvāju īsu, bezmaksas iepazīšanās sarunu (telefoniski vai rakstiski). Es izvērtēšu, vai varu palīdzēt Tavā situācijā, savukārt Tu sapratīsi, vai vēlies sadarboties tieši ar mani.

      Svarīgi: Darba specifikas dēļ ne vienmēr varu uzreiz atbildēt uz zvaniem. Aicinu sazināties caur WhatsApp vai SMS – es Tev atzvanīšu vai atbildēšu, tiklīdz būšu pieejama.

      Ko sagaidīt pēc tam?

      Pēc pirmās tikšanās es sagatavoju informācijas apkopojumu — plānoto seansu skaitu un turpmāko darba gaitu.

      Es nestrādāju ar klientiem gadiem. Mans mērķis ir rezultāts: atrast un novērst problēmas sakni. Tas nav darbs "par runāšanu", bet par reālām izmaiņām. Mans uzdevums nav analizēt bezgalīgi, bet palīdzēt Tev izkļūt no punkta, kurā esi iestrēdzis.


       

      Individuāls darbs

      Individuālā  seansa laikā mēs kopā atrodam to, kas patiesībā stāv aiz Tavas problēmas. Mēs ejam dziļāk — caur regresijas atmiņām izgaismojam emocijas vai iekšējās programmas, kas glabājas Tavā ķermenī. Mēs izprotam, kur šī programma izpaužas un kā tieši tā ietekmē Tavu pašsajūtu šodien.

      Kad cēlonis ir apzināts, mēs sākam to atbrīvot. Ja nepieciešams, mēs transformējam veco programmu uz jaunu — tādu, kas beidzot darbojas Tavā labā.

      Tiklīdz sakne ir izgaismota un apzināta, ķermenis sāk "atlaist", un Tevī izveidojas jauns, veselīgāks reaģēšanas veids.

       

      Kam paredzēts

      Cilvēkiem, kuri izjūt iekšēju spriedzi, sāpes, gan fiziskas, gan dvēseliskas, nogurumu,
      atkārtotus simptomus vai sajūtu, ka “kaut kas nav līdz galam”.

       

      Ko var iegūt

      — lielāku skaidrību par sevi un savu situāciju;
      — sāpju( fizisku vai emocionālu)izzušanu vai  mazināšanos;

      — iekšēju atvieglojumu;

      Pēc seansiem cilvēki visbiežāk piedzīvo reālas izmaiņas dzīvē:
      — atrod sev piemērotu darbu vai virzienu;
      — sāk realizēt sevi;
      — uzlabojas attiecības ar tuviniekiem;

      -skaidrību, kādēļ tas notiek manā dzīvē, nevis “kāpēc ar mani tā?”

      — mazinās vai izzūd sāpes un hroniskas kaites;

      -izzūd senas-uzkrātas un neizdzīvotas emocijas, kas varēja radīt iekšēju spriedzi, taruksmi, sāpi un ietekmēt ķermeņa pašsajūtu.

      — paaugstinās pašvērtējums;
      — atgriežas enerģija, dzīvesspēks un dzīvesprieks.